Marta grāmatas 2017

SF_books

Šoreiz martā izlasīju…. 23 grāmatas. Tā nosacīti, jo daudzas trāpījās īsas, vai arī dzejas krājumi. Pa vidu klasikas pārlasīšanai trāpīju arī uz ļoti kaitinošiem gabaliem vai visa gada favorītiem, tā kā par dažādību nevarēju sūdzēties.

1

Lev Grossman „The Magician’s Land”

Pēc „Burvju karaļa” izlasīšanas man paslīdēja roka, kāja un vēl arī pusotra acs, un es turpināju lasīt triloģijas noslēgumu oriģinālvalodā, nespējot sagaidīt nākamo gadu.  Tas bija tik…!!! Oi, ir vērts paciesties līdz latviskajam tulkojumam, kuru noteikti lasīšu vēlreiz.

K.S. Lūiss – “Nārnijas hronikas” [1-7]

Pēc „Burvju” triloģijas izlasīšanas man bija tādas grāmattārpa pohas, ka neko citu nespēju uzsākt lasīt. Atlika vien ķerties pie tā Nārnijas maratona, kuru jau biju paredzējusi.
Mjā, bērnības atmiņas noteikti šai sērijai glaimo, un es sabojāju veselu kaudzi ar iespaidiem. 😀 Kristietība lien ārā no visiem galiem, kur vajag un nevajag, kā arī autora dzīves laika uzskati. Protams, Nārnija ir ikona, bet pilna ar problemātiskām, un bieži vien vienkārši kaitinošām lietām. Vēlreiz paldies Levam Grosmanam par daudz superīgāku versiju, izmantojot Nārnijas pieturpunktus.

Līdz ar to man ļoti iepatikās citāts no Seanan McGuire „Every Heart A Doorway” , kuru lasīju nedaudz vēlāk.

„What about, like, Narnia? ” asked Christopher. „Those kids went through all sorts of doors, and they always wound up back with the big talking lion.”

“That’s because Narnia was a Christian allegory pretending to be a fantasy series, you asshole,” said one of the other boys. “C.S. Lewis never went through any doors. He didn’t know how it worked. He wanted to tell a story, and he’d probably heard about kids like us, and he made shit up. That’s what all those authors did. They made shit up, and people made them famous. We tell the truth, and our parents throw us into this glorified loony bin.”

 Alesadro Bariko – “Misters Gvins” & “Zīds”

Zvaigzne ABC pagājušā gada nogalē izdeva divus Alesandro Bariko darbus, kurus tad arī ieraudzīju bibliotēkā un paķēru. „Misters Gvins” bija tiešs trāpījums, un vienkārši WOW. Varbūt labāk iepatiksies rakstītājiem un māksliniekiem, kuri ir paši domājuši par mākslas dziļāko esību un izpausmes veidiem, tāpat kā misters Gvins, kurš vairs negribēja rakstīt romānus, bet gluži vai salauza realitāti, sākot rakstīt cilvēku portretus. Izteiksmīga noskaņu grāmata, kura ilgi nelaiž vaļā.

Kā izrādījās, kad ieskatījos vecos pierakstos, „Zīdu” es jau biju lasījusi, taču atcerējos, labi ja vāciņu. Jā, un tad procesā tapa skaidrs, kāpēc.  Uzrakstīts jau skaisti – tikai bezjēgā. Jāvērtē katram pašam, bet man ar šo kontakta nebija. It kā tāda pati plūstoša un liriska uzbūve kā „Misteram Gvinam”, bet manās acīs rezultāti ļoti pretēji.  Neliels zīdtārpiņa tirgotāja dzīves apraksts ar mazu tvistiņu beigās.

 11

Inga Pizāne „Tu neesi sniegs”
Kā jau allaž saku, no manis nekāds dzejas vērtētājs neiznāks, tāpēc palieku pie vulgārā „patika” vai „nepatika”. Un šis man patika ļoti.  Grāmatiņa maza, bet ietekme liela.

Amie Kaufman and Jay Kristoff „Illuminae”  & „Gemina”
Pēc Grosmana triloģijas mana literārā latiņa bija mega augsta, tāpēc bija jāķeras pie jau pārbaudītām vērtībām. „Illuminae” joprojām ir man 2015.gada hits, kuram beidzot izlasīju turpinājumu. Šīs ir grāmatas, kuras obligāti jālasa papīra formātā dēļ unikālā vizuālā stila dokumentu apkopojumos – teksts bieži vien stiepjas pāri abām lapām.

„Gemina” bija pilnīga bomba, pēc kuras arī vajadzēja ilgi atgūties. Man sirds sāp, ka daudzas jauniešu grāmatas ir populāras, bet šo triloģiju bieži vien atstāj maliņā, ja vien kāds vispār ir par to dzirdējis.

Biju cerējusi lasīt trešo un noslēdzošo daļu oktobrī, kad tā iznāks, taču izlaišanas datumu pēkšņi pārbīdīja uz nākamā gada martu. Nu ko, vismaz ir zināms nosaukums – „Obsidio”. [Un tas nozīmē , ka nākamgad nekaunīgi atkal varēšu pārlasīt “Gemina”, lai atsvaidzinātu emocijas. ]

Marie Lu „ The Young Elites”
Beidzot pieķēros arī šai triloģijai, un vispār bija vērts, lai arī cik dažādas emocijas mani dažbrīd nepiemeklētu.

Vēl vairāk dzeja! Ripi Kaur „Milk and Honey” joprojām ir mega populāra, kā arī iemetu aci Nayyirah Waheed krājumā „Salt.” Par abiem kopā raksts šeit.

19

Frederic S. Durbin „A Green and Ancient Light”. Smukais vāciņš mani šoreiz piemānīja. Ar šo grāmatu krietni pamocījos, lai pabeigtu.

20

Seanan McGuire „Every Heart a Doorway”
Cik „Green and Ancient Light” bija vilšanās, tik šī bija fantastiska un pāri jebkurām manām cerībām. Gada top3!

23

Veronica Rossi „Riders”
Smuko vāciņu parāde turpinās.  „Riders” ir tāds kārtīgs mačo gabals, bet ļoti izklaidējošs. Sasodīts, man tā patika! Kas vēl labāk – maija vidū iznāks otrā daļa.

 

24

Moira Fowley-Doyle „The Accident Season”
Vēl viena grāmata, pie kuras skaļā balsī lamāties. Ideja tik super un noskaņu uzburšana arī, bet dažas kaitinošas lietas man to pamatīgi pabojāja, tā kā to teju pusceļā atmetu. Joprojām gan šo iesaku Helovīna laika lasāmajam.

 

25.jpg

Rachel Hawkins „Hex Hall”

Mēnesis noslēdzās ar diezgan cheesy pusaudžu grāmatu no 2010.gada. Viegla izklaide, bet turpināt triloģiju nav vērts 😀

Marts nudien bija bagātīgs mēnesis, un diez vai vairs atkārtojams. Ap šo laiku es arī sapratu, ka būs jāpaceļ goodreads gada challenge uz lielāku skaitu grāmatu, jo jau tagad tuvojos pusei…

kdNZ7

Februāra grāmatas 2017

19054037._SY540_

Gada īsākajā mēnesī šoreiz paspēju tikt galā ar 13 grāmatām. Turpinājās mans „The Shadowhunter Chronicles” maratons, vai drīzāk tas būtu jāsauc par sprintu, jo nudien paspēju pārlasīt visu garo sāgu 30 dienu laikā, ar Leva Grosmana astīti beigās.

Šoreiz Cassandra Clare triloģijas lasīju pareizā secībā, kas bieži nozīmēja tās jaukt pamīšus. Pa grupām tas izskatās apmēram šādi.

* Cassandra Clare „Clockwork Prince” & „Clockwork Princess”. Otrā un trešā daļa no „The Infernal Devices” triloģijas, par kuru mirkļa iedvesmā uztaisīju atsevišķu rakstu.

 

* Ceturtā līdz sestā daļa Cassandra Clare „The Mortal Instruments” sērijā. „City of Fallen Angels”  &  „City of Lost Souls” &  „City of Heavenly Fire”.

 

 

*„Shadowhunters” sāgas companion books:

 

Cassandra Clare, Sarah Rees Brennan, Maureen Johnson „The Bane Chronicles”

11 stāsti par visu mīļāko warlock ar Cassandra Jean lieliskām ilustrācijām. Timeline ziņā iesniedzas Magnusa jaunībā, līdz pakāpeniski nonāk līdz jau zināmiem notikumiem un dažos pēdējos stāstos piedāvā savu skatpunktu “The Mortal Instruments” divām pēdējām grāmatām.

Cassandra Clare, Sarah Rees Brennan, Maureen Johnson, Robin Wasserman “Tales from the Shadowhunter Academy”

Pēc notikumiem “City of Heavenly Fire”, šis bija lielisks veids, kā savienot notikumus ar nākošajām triloģjām sāgā. Grāmata ir 10 stāstu apkopojums, kurā šoreiz galvenais varonis ir Simon Lewis. Te uzrodas arī citi zināmi tēli un katrā stāstā iekombinē atskatu uz vēl kādu notikumu. Rezultātā timeline pabīdas uz priekšu par diviem gadiem, bet mums ir arī jauna informācija par “The Infernal Devices”  varoņiem, kā arī ieskats Circle sākotnē.

Cassandra Clare, Joshua Lewis „The Shadowhunter’s Codex”.

Nudien izcila esence ar labāko, kas ir tajās grāmatās, papildināta ar zīmējumiem un smieklīgām “piezīmēm” no Clary, Simon & Jace. Kodekss ir kā apmācības grāmata topošajiem shadowhunters, kura apskata ēnu mednieku sabiedrību un tās varas struktūras, visas būtņu sugas, dēmonu klasifikāciju, iepazīstina ar ieročiem un pašu  Jonathan Shadowhunter leģendu.
Visa informācija tiek nostādīta pa plauktiņiem, ir atsauces gan uz TMI oriģinālo triloģiju, gan foreshadow uz turpmākajām daļām. Timeline ziņā šis notiek 4.grāmatas sākumā un piemin tēlu, kas tur tiek iepazīstināts. Tāpat ir vēl nelielas norādes uz The Infernal Devices trešo daļu.

 Cassandra Clare „An Illustrated History of Notable Shadowhunters and Denizens of Downworld

Sastāv no satriecošām Cassandra Jean ilustrācijām par visiem galvenajiem sāgas varoņiem, un nelielu info daļu blakus lapaspusē. Lielisks gardums sērijas faniem.

tda1

Cassandra Clare „Lady Midnight”. Joprojām Shadowhunters pasaule un „The Dark Artifices” triloģijas aizsākums, kurš bija negaidīti labs.

Kad mans sprints bija beidzies, vēl atlika brīdis trīs citām grāmatām.

12.jpg

 Ronalds Briedis – Zāles pret nemirstību

Es ar dzeju pārsvarā esmu uz “jūs”, un redzu tikpat bieži, kā savas dzimtas attālākos radiniekus. Rezultātā lasu šo un to, un visu, uzturot tīri subjektīvu viedokli. Šim sējumam mans viedoklis nebija pārāk labvēlīgs. Es nezinu, kas tur notika un kāda no tā bija jēga.
Cilvēkiem patīk piesieties modernajai dzejai, sak, tas nenozīmē tikai pēc katra vārda nospiest enter. Mjā, atšķirībā no dažas labas modernās dzejas, te trūka jēgas tam visam, štrunts par visu uzbūvi.
Protams, dzeja dažbrīd bija izaicinoša, šokējoša utt, utj, bet šis man tikai atstāja iespaidu, ka par kaut ko izliekas, grib uzbūvēt šo izaicinošo fasādi.
Lai piedod man autors, bet man šis nudien nebūs. Katram jāvērtē pašam, bet man no visa krājuma patika tieši trīs gabali, un vēl par trijiem bija attālāka atzinība.

Levs Grosmans vienas grāmatas laikā kļuva par vienu no maniem mīļķajiem autoriem. Par godu “Burvju karaļa” izdošanai latviski, pārlasīju arī pašus Burvjus“.

Lai arī novirzījos no gada plāna ar to neparedzēto sprintu jau lasītā sērijā, vismaz goodreads challenge cipars no tā necieš. Vismaz tagad Shadowhunters uz labu laiku ir izdabūti no manas sistēmas, un varu pievērsties paredzētajām lietām.

 

Artūrs Bērziņš “Visuma vērpēji”

300x0_0_internet_size_visuma_veerpeeji_vaaks

Daudz izslavēts, bet vai tā vērts? Latvijas skaļākais fantastikas apakšžanra oriģināldarbs ir sasniedzis savus lasītājus un pārbauda viņu robežas. Ja jums patīk izaicinājumi un dīvainības, šī grāmata būs tieši laikā. Ja uzskatāt, kau jau parastā fantāzija un fantastika nav lasāma, tad „Visuma vērpēji” vispār jūs atstās mēmus.

Nezinu, ko biju gaidījusi, bet man bija neliels pārsteigums, ka darbība norisinās Latvijā. Galvenā varone ir Karlīna, studente no Rīgas. Viņu kādā parastā dienā uz ielas uzmeklē kāds puisis, kurš apgalvo, ka abi esot OMO Štāba specaģenti, un Karlīnai esot iztīrīta atmiņa. Apgalvojumi kļūst arvien trakāki, bet meitene piekrīt ar viņu tikties klubā, kur ar draudzenēm svinēs sesijas nobeigumu. Karlīna dodas mājās pie savas nedaudz ekscentriskās Vītolu ģimenes.

Lai arī noslēpumainais aģents Zorge, kā Karlīna viņu sauc, joprojām muld visādas dīvainības, viņa piekrīt doties ar puisi nakts izbraucienā, kas it kā pierādītu viņa stāsta patiesumu. Karlīnai gan ir aizdomas, ka viņš ir izvēlējies dikti īpatnēju aplidošanas tehniku. Nakts paiet, bet nekas īpaši fantastisks nenotiek, Zorge tikai daļājas ar vēl vairāk dīvainiem stāstiņiem. Tikai nākamajā rītā Karlīna sevis pašas mājās uziet ko tik dīvainu, ka tas pārspēj saprāta robežas.

Aptuveni 90.lpp ir tā robeža, kur beidzot sākas solītie dīvainie un pat baisie notikumi, tāds riktīgs mindfuck. Līdz tam valda latviešu slengs, dīvaini lēmumu un daži informācijas blāķi monologos. Jā, dažas metaforas un epiteti bija ļoti vizuāli kā jau māksliniekam, taču apraksti par Karlīnas dienas gaitām mani galīgi neuzrunāja, drīzāk sasmīdināja. Dažbrīd pieslēdzas arī filozofiskas sarunas, kuras ātri vien nogurdina ar savu sarežģīto terminu pārbagātību.

Grāmatas vidus manās acīs bija zelta ēra. Notikumi nudien klauvē pie ārprāta robežas, kā arī liek jaunā gaismā paskatīties uz dažām lietām no grāmatas sākuma. Visuma teorijas, tā teikt, „norāva jumtu”. Kaut kā gan tas viss turpinājās un turpinājās, līdz sāka zaudēt savu asumu.

Es pat īsti nespēju pateikt, kas norisinājās grāmatas beigu daļā, līdz bija pats fināls. Arvien vairāk filozofiskas sarunas sāk izsmelt pēdējos spēkus, nevis tiešām rosina uz pārdomām. Jā, „New Weird” žanram ir jājauc robežas un jāspēlējas ar realitāti, tikai mani nepameta sajūta, ka varbūt „Visuma vērpēji” nav tas izcilākais paraugs šāda tipa darbiem. Idejas tur bija, cik uziet, taču to piegādē līdz lasītājam kaut kas piekliboja.

Protams, katrs šādas netipiskas grāmatas uztvers pa savam. Tie, kas vēlas pārmaiņas savā lasāmajā plauktā, te var saņemt neaizmirstamu pieredzi. „Visuma vērpēji” rada ļoti spēcīgas vizuālas ainas, līdz pat robežai, kur paša lasītāja ķermenis reaģē fiziski. Grāmatas beigās smadzenes būs ļoti izvingrinātas un apvāršņi paplašināti.

Kā teica pats autors, viņam padomā ir vēl daži darbi, kurus no scenārija pārvērst prozā, taču tas būs gaidāms vēl pēc kāda laika. Līdz tam varēsim baudīt vēl vairāk viņa dizainus citu grāmatu vākiem, un apdomāt visu, kas izlasīts šajā. „Visuma vērpēji” iespiežas dziļi apziņā, un vēl ilgi nākas atcerēties dažas ainas. Visums vienmēr ir bijis neizskaidrojams, un šī ir tikai viena no versijām, kaut arī es nebrīnītos, ja kādā alternatīvā realitātē, tā arī izrādītos patiesība.

 

Linda Nemiera “Kaķa koncerts” [Kaķacis, #3]

9789934067037

Lai arī cik tālu apkārt staigātu kaķi, tie vienmēr atgriezīsies mājās. Tāpat ir ar Lindas Nemieras „Kaķača” sēriju, kas uzticami turpina atgriezties pie saviem lasītājiem – nu ar jau trešo daļu. Tā ir arīdzan mana līdz šim mīļākā sērijas grāmata, tāpēc prieks par vēl diviem gaidāmajiem turpinājumiem tikai pieaug.

Būt divdabim nav tikai izklaide un ieguvumi. Leonīda Fēliksa par to ir pārliecinājusies jau iepriekš, taču tagad šķiet, ka visas likstas līst pār viņas galvu vienlaikus un ir iestājusies melnā strīpa. Melnā strīpa uz tāda labi apaļīga kaķa dibena, jo visam bonusā, ziemas laiskošanās ir ielavījusies Leonīdas skapī un pāršujusi visas drēbes mazākas. Atvaļinājums ir beidzies, un jaunajai sievietei ir jāatgriežas darbā. Ar priekšnieci Viktoriju vēl būtu maza bēda, jo viņa zin par Leonīdas divdabja gēnu un visām no tā izrietošajām sekām, taču nodaļas direktores amatu tagad ieņem vēl lielāka ragana par Viktoriju – tīri metaforiskā nozīmē. Šķiet, ka jaunā vadītāja ir apņēmusies padarīt visu darbinieku dzīvi par elli, kurā vēl turklāt atvelk summas no ierastās algas. Tieši tad, kad Leonīdai parādās problēmas mājokli, un ir risks to zaudēt!

Tas vēl tikai ir sākums, jo Leonīda pat vairs nevar ieritināties uz dīvāna ar iemīļoto picu. Tās vietā nāk veselīgi smūtiji un vakara nodarbības aerobikā, lai izdzenātu lieko svaru un varētu tikt izraudzītā kleitā uz draudzenes kāzām. Bet kādas gan sporta nodarbības, ja Leonīdas amats par starpsugu konsultanti jau sauc. Rego Zvērs griežas pie viņas ar vēl vienu problēmu – vairāki bara locekļi ir iesprūduši vilka ādā un vairs nespēj pārvērsties atpakaļ. Kaķača spēja sazināties ar mirušajiem un gariem ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai palīdzētu šajā uzdevumā.

Ja viss noies greizi, tad tas tiešām būs viss. It kā Leonīdai nepietiktu ar divdabju problēmām, atgriežas arī Ingemārs Bomis un ievelk viņu tīri cilvēciskā izmeklēšanā. Tā kā Leonīdai piesolītā atlīdzība ir vajadzīga, viņa apsver šo iespēju, bet drīz vien ir par vēlu izstāties no šīs bīstamās spēles, kas visu savij arvien ciešākā notikumu virknē.

Kas man allaž ir paticis, ir autores spēja savīt ikdienas notikumus ar detektīva līniju, kura turpat vien grozās visa romāna garumā, lai beigās atklātos pilnā apjomā un saliktu visu pa vietām. Tā vien šķiet, ka notikumi brāžas pār galvu tīri nejauši, taču pēdējās nodaļas atklāj pilno mozaīku, kuras gabaliņi tie bija patiesībā. Es vēl trīs dienas nespēju beigt priecāties par „Kaķa koncerta” nobeigumu.

Ja fantāziju un detektīvu mūsu literatūrā vēl var atrast, tad Lindas Nemieras darbi noteikti izceļas ar savu humoru. Bieži vien tās ir tikai pirmās desmit lapaspuses tikko atvērtā grāmatā, kad jau jārauj vaļā lielais smējiens. Vārdu sakot, „Kaķača” sērija kalpo arī par lielisku C vitamīna avotu.

Pārdabiskie romāni pēdējā laikā ir ļoti populāri, taču šajā žanrā pārsvarā par galvenajiem varoņiem dominē pusaudži. Līdz ar to trīsdesmitgadniece Leonīda Fēliksa mūsu vidū nolaižas kā pūkains glābiņš. Nedaudz vecākam tēlam ir pavisam jauns komplekts ar vēlmēm, sarežģījumiem un spēcīgajām pusēm.

Protams, grāmatas gaitā sanāca uzskriet arī kādai loģikas kļūdiņai vai ēnas pusei. Tas gan nav par fantāzijas vai detektīva aspektu, bet tieši Leonīdas ikdienas dzīvi, kura reizēm atgādina glancēto žurnālu par spīti viņas nedienām. Mūžam enerģiskās draudzenes, teju ikvakara nodarbības sporta zālē, būtībā divas algas, noīsinātas darba dienas un ceļošana apkārt, ekstra šikā pārtika smūtijiem un divi vīrieši, kurus dancināt apkārt… Jā, Leonīda ir no privileģētās klases, un šādi sīkumi piesaista aci ik pa laikam. Bet labi – mums visiem ik pa laikam gribās aizmirsties no sūrākās ikdienas.

Ja iepriekšminētie sīkumi teorētiski pazemina darba kvalitāti, tad tiem pretī stājas savas spēcīgās puses. Mani joprojām sajūsmina viena aina no beigām, kuru varētu izvērst teju atsevišķā romānā. [Bet ar uzmestu lūpu varu jau ziņot, ka tāds nebūs, lai arī kā es censtos piekukuļot autori ar šokolādi. Nu ko, vēl jau paliek fanstāstu rakstīšana no manis pašas puses.] Divdabju mitoloģija šajā sērijas daļā bija padziļināta, un atklājās daudz interesantas informācijas. Arī Leonīda pati piedzīvoja izaugsmi – gan kā kaķacis, gan personībā. Es ļoti ieinteresēti gaidu, kur novedīs viena sižeta līnija ar vecākiem.

„Kaķa koncerts” koķetē ar amerikas mīta un Latvijas pilsētvides kombināciju, pievienojot labu devu piedzīvojumu un humora. Ja gadījies lasīt kādas pasmagākas grāmatas, tad šis būs kā labi pelnīts atvaļinājums, ar kuru atkal uzlādēt spēkus. Tiem, kuri vēl nav lasījuši „Kaķača” sēriju, noteikti iesaku to pamēģināt, un tiem lasītājiem, kuri gaida katru nākamo Nemieras romānu, varu droši apgalvot – jā, tas ir līdz šim labākais!

Dzeja spiežot „enter”?? jeb kas ir „milk and honey” un citi krājumi

 

Sāksim ar to, ka es nevienā brīdī neapgalvoju, ka es kaut ko saprotu no dzejas un tās uzbūves. Būtu interesanti par šo tēmu dzirdēt kāda eksperta viedokli, bet pagaidām varu padalīties ar saviem iespaidiem kā lasītāja.

Lieta tāda, ka pēdējā laikā jauniešu vidū ļoti populāra ir palikusi jauna veida dzeja. Vilnis ir atnācis pat līdz Latvijai, un autores Rupi Kaur dzejas krājums „milk and honey” gozējas mūšu pašu grāmatnīcās. Vēl pirms šīs grāmatiņas, biju lasījusi „Princess Saves Herself In This One” no Amanda Lovelace, kurš man patika daudz labāk, un vēl visam pa virsu piemetu „salt.” no Nayyirah Waheed, tāpēc apkopošu savas domas balstoties uz šiem trīs darbiem.

Pieņemsim, ka cilvēks parastais staigājot pa grāmatnīcu, hops! atver „milk and honey” un ierauga ko šādu.

Kas tad tā par dzeju! Spiež tik „enter” aiz katra vārda! Koelju savārstījumi! Jā, par šo tēmu dzirdēts ir daudzas tādas variācijas. Piekrītu, ka šī noteikti nav dzeja tās klasiskajā veidā un izpildījumā, bet tas nenozīmē, ka tā nav varen laba lieta, kuru izbaudīt un par kuru padomāt.

Ja izšķir cauri visu krājumu, ar laiku pierod un „ieiet” šajā dīvainajā rindu laušanā, kas tomēr rada savādākus uzsvarus. Paši teksti pamazām atklāj autores dzīvesstāstu un pārdzīvojumus. Seksuāla un emocionāla vardarbība, mīlestības atrašana un zaudēšana, un visbeidzot miera un spēka atrašana sevī, nevis pie citiem cilvēkiem.

„milk and honey” ir papildināts arī ar stilizētām ilustrācijām.

Man Rupi Kaur darbs patika ļoti, bet ne tik ļoti kā Amanda Lovelace sarakstītais. „Princess Saves Herself In This One” mani aizskāra daudz vairāk, un tur man burtisksi patika katra un ikviena lapa, kamēr „milk and honey” bija savi vājie punkti.

Lūk, daži citāti no Princess.

“ah, life—
the thing
that happens
to us
while we’re off
somewhere else
blowing on
dandelions
& wishing
ourselves into
the pages of
our favorite
fairy tales.”

 

“once upon a time, the princess rose from the ashes her dragon lovers made of her & crowned herself the mother-fucking queen of herself.   – how’s that for a happily ever after?”

“you
are not
obligated
to have
children
just because
your body
has that capability.

you
are so
so
so
much more
than the
possibility
of
children.

you give
birth
to oceans
every
single day.

“sticks & stones
never broke
my bones,
but words
made me
starve myself
until
you could
see all of them.
-skin & bone”

Vēl pirms diviem iepriekš aprakstītajiem darbiem, 2013.gadā iznāca Nayyirah Waheed krājums „salt.” Varbūt tas arī aizsāka šo visu jauno apakšžanru. Satura ziņā tēmas atšķiras, jo arī autore ir ar citādāku izcelsmi un sāpēm. „salt.” ļoti spēcīgi iemieso Āfriku un afroamerikāņu lepnumu par dzimteni. Vēl bieži sastopama tematika ir par mātēm un feminismu tieši vīriešiem, kuriem arī ir atļauts just.  Tiesa, tikai šīs dažas tēmas iemiesoja patiesu spēku,bet saturu pa vidu atšķaidīja diezgan haotiski un neizprotami izteikumi par puķēm, ūdeni un mēnesi. Puķes un ūdens tur ir ļoti daudz, lai piedod man autore.

Šeit daži no veiksmīgajiem citātiem.

“you broke the ocean in half to be here. only to meet nothing that wants you. – immigrant”

 

“i think one of the most pathological things i have ever seen is stabbing someone and then telling them that their pain and anger over being stabbed is making you sad. – white guilt”

“the worst
thing that ever happened
to
the world
was
the white man coming across gun powder.
–– the end of the world | the beginning of white supremacy”

Karam pašam jāvērtē, vai šāda veida dzeja viņiem iet pie sirds, bet nebūsim īgņas un ļausim citiem par to priecāties, jo ir tādi, kas ar šo stilu ir apmierināti. Vislabāk būtu atrast kādu jaunu apzīmējumu, jo izskatās, ka šis trio var būt tikai sākums jaunai kustībai.

Galvenais, lai rakstītais iekaro sirdis un iedvesmo. Kāda tad vairs starpība, kā šī iedvesma sākotnēji izskatījusies uz papīra.

Par “Princess Saves Herself In This One” rakstījusi arī Norelle.

 

Marie Lu “The Young Elites” triloģija

 

Viena no internetā populārajām triloģijām, kuru šogad gribēju pārbaudīt, bija Marie Lu sarakstītās „The Young Elites” grāmatas. Tā kā pirmo daļu izdevīgi nopirku Ķīpsalas grāmatu izstādē, vairāk šo apņemšanos atlikt nevarēju. Bieži vien izslavētos darbos sanāk vilties, taču es vēl joprojām līdz galam nespēju saprast savas emocijas par nupat izlasīto. Tur bija arī liela daļa sajūsmas, tāpēc tas vien jau ir daudz labāk par citām pārslavinātām jauniešu sāgām, par kurām tikai nobolu acis.

Šī ir vēsturiska tipa fantāzijas grāmata, kuras darbība notiek jaunradītā zemē Kenettra 1361.gadā. Savā pasaulē tās ir dienvidu zemes, kuras tāpat kā tālākos kaimiņus nesen ir pārņēmusi mistiska slimība, kuru cilvēki iesauca par asins drudzi. Pieaugušie no tā mira, bet bērni pārcieta, pēc tam uz ķermeņa iegūstot dīvainas pazīmes. Nedabiskas matu vai acu krāsas, tumši izsitumi utt. Tikai vēl pēc vairākiem gadiem, kad daži no izdzīvojušajiem bērniem sāka iegūt arī nedabiskas spējas, no visiem asins drudža skartajiem sāka baidīties un tos ienīst, nevis žēlot. Saukti par malfettos, tie tagad ir sabiedrības zemākais slānis. Tikai viens no tūkstoš malfettos var iegūt spējas, kurus tad viņus padara par the young elites, taču  aizdomās tiek turēti visi.

Kenettras lielākajā pilsētā Enstenzia pamazām sāk vākties kopā vairāki the young elites, kuri saucas par The Dagger Society. Daži viņus ienīst, daži slepus apbrīno. Taču karalis ar saviem inkvizitoriem ir uzsācis visu the young elites vajāšanu, pasludinot tos par dēmoniem un dedzinot uz sārta. Šādā neizdevīgā sabiedrībā galvenā varone Adelina Amouteru atklāj, ka arī viņai piemīt spējas.

Adelinas ģimenes situācija ir daudz sarežģītāka un tumšāka, tāpēc tikai teikšu, ka viņai ir visai labs iemesls ienīst cilvēkus un neuzticēties varai. Pēc negadījuma, kurā atklājas viņas spējas vērpt ilūzijas, Adelina izmisumā bēg uz Estenziu, cerot,ka turienes daudzo malfetto starpā tik ļoti neizcelsies un varbūt pat uzmeklēs mistiskos The Dagger Society. Viņas plāns nevedas gluži kā plānots, pa vidu viņa pamanās tapt piesieta pie sārta, taču galvenais, ka Daggers tiešām uzrodas.

Kas jau tā balansēja uz diezgan tipiskas jauniešu grāmatas robežas, te strauji parauj stūri citā virzienā. Jā, Daggers līderis viņu izglābj, atklāj slepeno sabiedrību un sāk trenēt. Lielākā atšķirība šoreiz ir Adelīnā pašā. Viņā mājo patiesa tumsa un viņas spējas barojas no bailēm un dusmām, tā kā tas satrauc pat The Dagger Society. Viņa var būt pat pārāk nekontrolējama un nestabila, lai paliktu viņu rindās, jo Daggers līderis ir uzstādījis diezgan ambiciozu mērķi.

Tuvojoties grāmatas beigām, viss sāk uzņemt patiesus apgriezienus, stūri ne tikai parauj citā virzienā, bet vēl arī nobrauc no ceļa. Cīņas, sakāve, nodevības, tumša nākotne. Bija vērts izturēt diezgan smagnējo tekstu, lai tiktu pie tāda fināla.

Otrajā grāmatā uzbūves shēma daudz maz atkārtojas, un Adeline pati paliek arvien tumšāka un baisāka. Vienā ziņā šī triloģija būtībā seko ļaundara backstory, ne vairs stilīgajai jauniešu organizācijai, kas vienmēr ir ar tādu cīnās. Adeline uzsper gaisā visus priekšstatus par YA galvenajām varonēm.

Ja pirmajā grāmatā the young elites spējas man šķita diezgan liels savārstījums kopā ar trīs mēnešiem pie debesīm un lidojošām rajām, tad otrā grāmata beidzot pieķērās plašākam to skaidrojumam, un trešā daļa vispār salika visu pa vietām un vēl kroni pa virsu. Autore bija smalki visu izplānojusi un pati daļēji savijusi ilūzijas. Triloģijas fināls ir vairāk nekā episks.

Vienīgā lieta, kas mani pastāvīgi bremzēja lasīšanā, bija dīvainā skatpunktu pārslēgšanās. Adelines posmi ir rakstīti 1.pers, bet daži apkārtējie tēli pieslēdzas ar 3.pers, kas nedaudz izsit no sliedēm. Līdz ar to, grāmatas dažbrīd atstāja nepabeigta un neizlabota manuskripta iespaidu.

Toties ļoti laba piedeva man šķita citāti katras nodaļas sākumā. Pārmaiņas pēc tie nebija pretenciozi Šekspīra asaru gabali par mīlu, bet gan izvilkumi no tās pašas izdomātās pasaules kultūras avotiem. Dažbrīd varēja lasīt par asins drudža pirmajām fāzēm, citkārt bija minēta kāda vietējā leģenda, kurai ir ietekme arī uz sižetu. Ļoti patīkams papildinājums, kurš piedod stāstam papildus dimensiju.

Lai arī cik grūti man gāja iesākumā, šīs triloģijas lasīšana tomēr būs lieta, ko atcerēties un pieminēt. “The Young Elites” noteikti izcelsies visa gada šķērsgriezumā, jo ne tik bieži gadās uziet kādu YA triloģiju,kuras galvenā varone ir dienvidnieciska meitene ar vienu zaudētu aci un tumsu sirdī.

 

“Someday, when I am nothing but dust and wind, what tale will they tell about me? Once upon a time, a girl had a father, a prince, a society of friends. Then they betrayed her, and she destroyed them all.”

 

“The irony of life is that those who wear masks often tell us more truths than those with open faces.”

 

“Why can’t I be the one to strike first, to hit so early and with such fury that my enemies cower before they can ever think of turning on me?”

 

“None of us are saints. We can all do better.”

 

“We were never meant to exist, Adelina,” he says. “And we will never exist again. But we cannot take entire world with us.” He meets my gaze. “No matter how it has wronged us.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Cassandra Clare “The Infernal Devices” triloģija

Bloga pavasara tīrīšanas iespaidā nolēmu savilkt arī vecos galus. Viens no tādiem ir Kasandra Klēras „The Infernal Devices” triloģija. Visas trīs grāmatas ir izlasītas divas reizes, tāpēc beidzot ir laiks uztaisīt tam visam kopainu.

“The Shadowhunters Chronicles” ir viens traki liels grāmatu blāķis, kas sastāv no vairākām triloģijām un companion books. Hronoloģiskā ziņā „The Infernal Devices” ir pašas pirmās, un ir saistītas pārī ar „The Mortal Instruments” sešinieku. Ja to visu lasa pamīšus, atklājas daudzi sižeta savienojumi un notikumi jaunā gaismā. Neaizmirsīsim, ka šīs ir fantāzijas grāmatas un daži tēli ir nemirstīgi, tāpēc ir sastopami dažādās triloģijās pat pēc pagājušiem simts un vairāk gadiem. Protams, šo var lasīt vienkārši kā YA triloģiju, taču tad efekts nebūs tik liels.

Tātad par stāstu. „The Clockwork Angel” ir pirmā grāmata. Ir 1878.gads un mūsu jaunā varone  Tessa Gray ierodas Londonā, lai satiktos ar savu brāli. Tā vietā viņu pārtver Dark Sisters – warlock māsas, kuras ir norīkotas turēt Tesu gūstā un „atslēgt” viņas spējas. Tesa nekad nav pat nojautusi par pārdabiskajām lietām un dēmoniem, tāpēc ir visvairāk šokēta, kad tiešām sāk apgūt shapeshifting. Dark Sisters turpina viņu mocīt un trenēt, un saka, ka viņa tiek gatavota kādam, kurš saucas Magister.

Protams, Tesu gluži laicīgi izglābj dark and mysterious jauneklis un aizved uz Institūtu, kur atklājas pasaules patiesā aina – pilna ar dēmoniem un citām radībām. Ar tiem cīnās shadowhunters, kuri būtībā ir eņģeļa pēcteči. Tā kā Magister ir nonācis arī shadowhunters redzeslokā, pagaidām Tesa paliek Londonas Institūtā, lai palīdzētu izmeklēšanā un noskaidrotu, kas patiesībā ir noticis ar viņas brāli.

Grāmatu nav iespējams tā ātri pārstāstīt, jo Shadowhunters chronicles ir viens liels mitoloģijas, sugu un ģimenes vēsturu mudžeklis. Tā ir arī sāgas stiprā puse, jo vismaz visām pusaudžu mīlas mokām fonā ir kas interesants un stabils.

Šajā gadījumā mīlas mokas taisa Tesa ar diviem jaunekļiem. Viņas glābējs nav neviens cits kā Will Herondale – izskatīgais un asprātīgais džeks, kurš nemitus flirtē, bet netaisās ne uz ko nopietnu. Tā jau nebūtu jauniešu grāmata, ja nenotiktu kāds mīlas trijstūris, tāpēc autore izpalīdzīgi pievieno Jem Carstairs, kurš arī saķeras Tesā. Tesa, protams, saķeras abos. Vienīgais, kas to visu manās acīs saglāba – Will un Jem ir parabatai, tāpēc izpaliek stulbā sāncensība puišu starpā un viss trijnieks tiešām ir pieķērušies viens otram. (Bet proooooootams ir kāds tumšs iemesls, kāpēc Will nevar būt kopā ar Tesu un viņš izturas kā pēdējais pakaļa.)

Kamēr jaunatne peras pa saviem pārdzīvojumiem, London Institute vadītāja Charlotte Branwell ar savu vīru Henry ir ļoti lieliski tēli, kas tiešām nodod uguņus katrs savā veidā un uzreiz iekaroja manu sirdi. Vēl mani iepriecināja arī Lightwood ģimene. Visi pazīstamie uzvārdi uz skatuves!

Pirmās daļas beigās parādās Magnus Bane  jeb labākais, kas ir noticis ar visu Shadowhunters sāgu. Tā nu visi varoņi kopā atkož pirmo mistēriju par Magister, Tesas brāli un Pandemonium Club organizāciju, kas to visu apvieno. Protams, ļaundaris izslīd starp pirkstiem un viss būs jāturpina otrajā grāmatā.

Otrā grāmata, „The Clockwork Prince” turpinās pāris nedēļas vēlāk. Charlottei kā Institūta galvai tiek uzlikts pienākums atrast Magister divu nedēļu laikā, vai arī viņa zaudēs savu posteni. Viss ir galīgi pajucis uz visām pusēm, un cerības šo uzdevumu izpildīt ir diezgan mazas. Magister laiku lieki nekavē un tikmēr turpina savu kariņu pret shadowhunters, izmantojot clockwork creatures, kuri nedaudz atgādina terminatorus.

Pat divu nedēļu laika limits nestāv ceļā mūsu mīlas trijniekam, lai turpinātu savas nedienas. Par laimi tas Will iemesls, lai izturētos kā pakaļa, tiešām ir reāls iemesls, un viņš vismaz strādā, lai to atrisinātu. Strādāšana notiek kopā ar Magnus Bane, kas ir visas grāmatas labākā daļa. Vēl uz skatuves parādās vampīre Camille Belcourt un pēkšņi atklājas tas notikums ar Will un Magnus, uz kuru atsaucās „The City of Fallen Angels ”. Turpinās arī parabatai nedienas, jo ja neskaita to, ka abi Will un Jem ir saķērušies Tesā, Jem arī smagi slimo ar kādu dēmoniska rakstura kaiti, kuras iznākums draud būt letāls.

Otrās daļas fināls sastāv no vēl vienas cīņas, vēl vienas ļaundara izmukšanas un nu jau pat diezgan efektīvām emocijām. Varoņiem pamazām var sākt just līdzi.

Tad triloģijas noslēgums – “The Clockwork Princess” – ņēma un noblieza ar maksimālu efektu. Magister uzsāk savu noslēdzošo plānu pret shadowhunters, Jem mirst arvien intensīvāk, Tesa kārtējo reizi iekuļas kur nevajag, bet uztaisa tik badass move, ka man pat žoklis atkārās. Un mīlas trijstūris tika atrisināts tik āķīgi labi, ka tur arī plaukšķenes jāšauj pa gaisu. Nudien, viss triloģijas sižets sagāja kopā ideāli. Turklāt ja likās, ka nu jau viss ir piedzīvots, atliek tikai izlasīt epilogu, kurš ir tik emocionāls, ka tas jau ir nepieklājīgi, kā grāmata var novest līdz asarām. Tāds nu bija sākums hronikām, kuras aprakstīja varoņu aizsākumus, kuri vēl 150 gadus neradīs mieru no visādām problēmām.

Ja šo triloģiju vērtē atsevišķi no kopuma, tad rezultāts ir diezgan viduvējs. Centieni taisīt steampunk atkal rezultējas tikai pompozā runasveidā, kleitās un pāris tehnikas gadžetos. Tiesa, te ir laba tēma par shadowhunters, kuri uzskata sevi par pašnoteiktiem karaļiem un soda un pat slepkavo visas būtnes, kas neatbilst viņu standartiem. Ja neskaita Tesu, kura bieži krīt riņķī lielos apakšsvārkos, citi sieviešu tēli bija dažādi un spēcīgi gan emocijās, gan lēmumos. Bonusā ir Will un Tessa, kuri ir pozicionēti kā grāmatmīļi un tā tiešām uzvedas, aizvadot neskaitāmas diskusijas par literatūru un iedvesmojoties no saviem mīļākajiem varoņiem. Tā kā ir labi diezgan.

P.S. Man patīk spēlēties ar bildītēm, tāpēc šeit reakcijas iekš goodreads ar pirmajām emocijām pēc izlasīšanas.#1 Clockwork Angel; #2 Clockwork Prince #3 Clockwork Princess

„Heroes endure because we need them. Not for their own sakes.”