Artūrs Bērziņš “Visuma vērpēji”

300x0_0_internet_size_visuma_veerpeeji_vaaks

Daudz izslavēts, bet vai tā vērts? Latvijas skaļākais fantastikas apakšžanra oriģināldarbs ir sasniedzis savus lasītājus un pārbauda viņu robežas. Ja jums patīk izaicinājumi un dīvainības, šī grāmata būs tieši laikā. Ja uzskatāt, kau jau parastā fantāzija un fantastika nav lasāma, tad „Visuma vērpēji” vispār jūs atstās mēmus.

Nezinu, ko biju gaidījusi, bet man bija neliels pārsteigums, ka darbība norisinās Latvijā. Galvenā varone ir Karlīna, studente no Rīgas. Viņu kādā parastā dienā uz ielas uzmeklē kāds puisis, kurš apgalvo, ka abi esot OMO Štāba specaģenti, un Karlīnai esot iztīrīta atmiņa. Apgalvojumi kļūst arvien trakāki, bet meitene piekrīt ar viņu tikties klubā, kur ar draudzenēm svinēs sesijas nobeigumu. Karlīna dodas mājās pie savas nedaudz ekscentriskās Vītolu ģimenes.

Lai arī noslēpumainais aģents Zorge, kā Karlīna viņu sauc, joprojām muld visādas dīvainības, viņa piekrīt doties ar puisi nakts izbraucienā, kas it kā pierādītu viņa stāsta patiesumu. Karlīnai gan ir aizdomas, ka viņš ir izvēlējies dikti īpatnēju aplidošanas tehniku. Nakts paiet, bet nekas īpaši fantastisks nenotiek, Zorge tikai daļājas ar vēl vairāk dīvainiem stāstiņiem. Tikai nākamajā rītā Karlīna sevis pašas mājās uziet ko tik dīvainu, ka tas pārspēj saprāta robežas.

Aptuveni 90.lpp ir tā robeža, kur beidzot sākas solītie dīvainie un pat baisie notikumi, tāds riktīgs mindfuck. Līdz tam valda latviešu slengs, dīvaini lēmumu un daži informācijas blāķi monologos. Jā, dažas metaforas un epiteti bija ļoti vizuāli kā jau māksliniekam, taču apraksti par Karlīnas dienas gaitām mani galīgi neuzrunāja, drīzāk sasmīdināja. Dažbrīd pieslēdzas arī filozofiskas sarunas, kuras ātri vien nogurdina ar savu sarežģīto terminu pārbagātību.

Grāmatas vidus manās acīs bija zelta ēra. Notikumi nudien klauvē pie ārprāta robežas, kā arī liek jaunā gaismā paskatīties uz dažām lietām no grāmatas sākuma. Visuma teorijas, tā teikt, „norāva jumtu”. Kaut kā gan tas viss turpinājās un turpinājās, līdz sāka zaudēt savu asumu.

Es pat īsti nespēju pateikt, kas norisinājās grāmatas beigu daļā, līdz bija pats fināls. Arvien vairāk filozofiskas sarunas sāk izsmelt pēdējos spēkus, nevis tiešām rosina uz pārdomām. Jā, „New Weird” žanram ir jājauc robežas un jāspēlējas ar realitāti, tikai mani nepameta sajūta, ka varbūt „Visuma vērpēji” nav tas izcilākais paraugs šāda tipa darbiem. Idejas tur bija, cik uziet, taču to piegādē līdz lasītājam kaut kas piekliboja.

Protams, katrs šādas netipiskas grāmatas uztvers pa savam. Tie, kas vēlas pārmaiņas savā lasāmajā plauktā, te var saņemt neaizmirstamu pieredzi. „Visuma vērpēji” rada ļoti spēcīgas vizuālas ainas, līdz pat robežai, kur paša lasītāja ķermenis reaģē fiziski. Grāmatas beigās smadzenes būs ļoti izvingrinātas un apvāršņi paplašināti.

Kā teica pats autors, viņam padomā ir vēl daži darbi, kurus no scenārija pārvērst prozā, taču tas būs gaidāms vēl pēc kāda laika. Līdz tam varēsim baudīt vēl vairāk viņa dizainus citu grāmatu vākiem, un apdomāt visu, kas izlasīts šajā. „Visuma vērpēji” iespiežas dziļi apziņā, un vēl ilgi nākas atcerēties dažas ainas. Visums vienmēr ir bijis neizskaidrojams, un šī ir tikai viena no versijām, kaut arī es nebrīnītos, ja kādā alternatīvā realitātē, tā arī izrādītos patiesība.

 

Advertisements

Linda Nemiera “Kaķa koncerts” [Kaķacis, #3]

9789934067037

Lai arī cik tālu apkārt staigātu kaķi, tie vienmēr atgriezīsies mājās. Tāpat ir ar Lindas Nemieras „Kaķača” sēriju, kas uzticami turpina atgriezties pie saviem lasītājiem – nu ar jau trešo daļu. Tā ir arīdzan mana līdz šim mīļākā sērijas grāmata, tāpēc prieks par vēl diviem gaidāmajiem turpinājumiem tikai pieaug.

Būt divdabim nav tikai izklaide un ieguvumi. Leonīda Fēliksa par to ir pārliecinājusies jau iepriekš, taču tagad šķiet, ka visas likstas līst pār viņas galvu vienlaikus un ir iestājusies melnā strīpa. Melnā strīpa uz tāda labi apaļīga kaķa dibena, jo visam bonusā, ziemas laiskošanās ir ielavījusies Leonīdas skapī un pāršujusi visas drēbes mazākas. Atvaļinājums ir beidzies, un jaunajai sievietei ir jāatgriežas darbā. Ar priekšnieci Viktoriju vēl būtu maza bēda, jo viņa zin par Leonīdas divdabja gēnu un visām no tā izrietošajām sekām, taču nodaļas direktores amatu tagad ieņem vēl lielāka ragana par Viktoriju – tīri metaforiskā nozīmē. Šķiet, ka jaunā vadītāja ir apņēmusies padarīt visu darbinieku dzīvi par elli, kurā vēl turklāt atvelk summas no ierastās algas. Tieši tad, kad Leonīdai parādās problēmas mājokli, un ir risks to zaudēt!

Tas vēl tikai ir sākums, jo Leonīda pat vairs nevar ieritināties uz dīvāna ar iemīļoto picu. Tās vietā nāk veselīgi smūtiji un vakara nodarbības aerobikā, lai izdzenātu lieko svaru un varētu tikt izraudzītā kleitā uz draudzenes kāzām. Bet kādas gan sporta nodarbības, ja Leonīdas amats par starpsugu konsultanti jau sauc. Rego Zvērs griežas pie viņas ar vēl vienu problēmu – vairāki bara locekļi ir iesprūduši vilka ādā un vairs nespēj pārvērsties atpakaļ. Kaķača spēja sazināties ar mirušajiem un gariem ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai palīdzētu šajā uzdevumā.

Ja viss noies greizi, tad tas tiešām būs viss. It kā Leonīdai nepietiktu ar divdabju problēmām, atgriežas arī Ingemārs Bomis un ievelk viņu tīri cilvēciskā izmeklēšanā. Tā kā Leonīdai piesolītā atlīdzība ir vajadzīga, viņa apsver šo iespēju, bet drīz vien ir par vēlu izstāties no šīs bīstamās spēles, kas visu savij arvien ciešākā notikumu virknē.

Kas man allaž ir paticis, ir autores spēja savīt ikdienas notikumus ar detektīva līniju, kura turpat vien grozās visa romāna garumā, lai beigās atklātos pilnā apjomā un saliktu visu pa vietām. Tā vien šķiet, ka notikumi brāžas pār galvu tīri nejauši, taču pēdējās nodaļas atklāj pilno mozaīku, kuras gabaliņi tie bija patiesībā. Es vēl trīs dienas nespēju beigt priecāties par „Kaķa koncerta” nobeigumu.

Ja fantāziju un detektīvu mūsu literatūrā vēl var atrast, tad Lindas Nemieras darbi noteikti izceļas ar savu humoru. Bieži vien tās ir tikai pirmās desmit lapaspuses tikko atvērtā grāmatā, kad jau jārauj vaļā lielais smējiens. Vārdu sakot, „Kaķača” sērija kalpo arī par lielisku C vitamīna avotu.

Pārdabiskie romāni pēdējā laikā ir ļoti populāri, taču šajā žanrā pārsvarā par galvenajiem varoņiem dominē pusaudži. Līdz ar to trīsdesmitgadniece Leonīda Fēliksa mūsu vidū nolaižas kā pūkains glābiņš. Nedaudz vecākam tēlam ir pavisam jauns komplekts ar vēlmēm, sarežģījumiem un spēcīgajām pusēm.

Protams, grāmatas gaitā sanāca uzskriet arī kādai loģikas kļūdiņai vai ēnas pusei. Tas gan nav par fantāzijas vai detektīva aspektu, bet tieši Leonīdas ikdienas dzīvi, kura reizēm atgādina glancēto žurnālu par spīti viņas nedienām. Mūžam enerģiskās draudzenes, teju ikvakara nodarbības sporta zālē, būtībā divas algas, noīsinātas darba dienas un ceļošana apkārt, ekstra šikā pārtika smūtijiem un divi vīrieši, kurus dancināt apkārt… Jā, Leonīda ir no privileģētās klases, un šādi sīkumi piesaista aci ik pa laikam. Bet labi – mums visiem ik pa laikam gribās aizmirsties no sūrākās ikdienas.

Ja iepriekšminētie sīkumi teorētiski pazemina darba kvalitāti, tad tiem pretī stājas savas spēcīgās puses. Mani joprojām sajūsmina viena aina no beigām, kuru varētu izvērst teju atsevišķā romānā. [Bet ar uzmestu lūpu varu jau ziņot, ka tāds nebūs, lai arī kā es censtos piekukuļot autori ar šokolādi. Nu ko, vēl jau paliek fanstāstu rakstīšana no manis pašas puses.] Divdabju mitoloģija šajā sērijas daļā bija padziļināta, un atklājās daudz interesantas informācijas. Arī Leonīda pati piedzīvoja izaugsmi – gan kā kaķacis, gan personībā. Es ļoti ieinteresēti gaidu, kur novedīs viena sižeta līnija ar vecākiem.

„Kaķa koncerts” koķetē ar amerikas mīta un Latvijas pilsētvides kombināciju, pievienojot labu devu piedzīvojumu un humora. Ja gadījies lasīt kādas pasmagākas grāmatas, tad šis būs kā labi pelnīts atvaļinājums, ar kuru atkal uzlādēt spēkus. Tiem, kuri vēl nav lasījuši „Kaķača” sēriju, noteikti iesaku to pamēģināt, un tiem lasītājiem, kuri gaida katru nākamo Nemieras romānu, varu droši apgalvot – jā, tas ir līdz šim labākais!

Sallija Grīna „Zaudētā puse”

20150618_170133

Beidzot esmu sagaidījusi savu nr.1 grāmatu šogad – jau otro reizi. Marta beigās pasaule piedzīvoja „Half Lost” izlaišanu, un Zvaigzne ABC ir sekojusi ar tulkojumu vien astoņus mēnešus vēlāk. Tas bija signāls beidzot tik pāri sirdssāpēm un dod ieskatu, kas šajā triloģijas noslēgumā ir sagaidāms. Ja godīgi, man ir bail izteikties pat aptuveni, jo tas bija vienkārši grandiozi, un šķiet, ka ir jāuzrauga katrs vārds, lai neradītu kādu maitekli. Viens nepārprotami ir skaidrs – tā vienkārši uz galvas mesties iekšā šajā grāmatā nav ieteicams, jo tiem, kuriem rūpēja tēlu liktenis jau pirmajās divās grāmatās, gaidāmi sevišķi emocionāli pārdzīvojumi. “Zaudētajai pusei” labāk tuvoties lēni un piesardzīgi, visu laiku sev atkārtojot,ka nekas nav garantēts…

„Mežonīgā puse” beidzās, maigi izsakoties, intensīvā momentā. Kaujā pie Bjalovežas Brīvo burvju alianse tiek teju iznīcināta, kad Analīsa, savu motīvu vadīta, sašauj un nogalina Markusu. Viņš vienīgais būtu spējis nodrošināt izredzes veiksmīgam uzbrukumam, vai vienkārši ar izdzīvošanai.Taču tagad puse no alianses un Markuss mirst, Neitans apēd tēva sirdi un pārņem viņa talantus, kā arī zvēr atriebību Annalīsai par viņas pastrādāto.

Jā, Sallija Grīna nejokojas apkārt. Ja kāds vēl nebija uztvēris brutālās noskaņas no “Tumšās Puses”, tad “Mežonīgā puse” ne reizi vien pierādīja, cik tumšs un asiņains gabals tiek lasīts. Bet par spīti tam, fanu bāze bija diezgan satricināta, kad internetā ekskluzīvi tika publicētas pirmās trīs nodaļas no “Half Lost”. Viss bija vēl daudz, daudz trakāk un intensīvāk, nekā gaidīts. Ha ha ha, un tad notika pārējā grāmata un sākums bija vien kā šūpuļdziesma. Bet par visu pēc kārtas.

Neitanam nepavisam nav labi. Ierauts karā, kļuvis par slepkavu, apēdis tēva sirdi, puisis ir uz robežas ar prāta zaudēšanu. Atrast Annalīsu ir kļuvis par viņa apsēstību, ar kuru alianse nav mierā, jo Neitans ir pārāk vērtīgs, lai patrulētu apkārt un nogalinātu atsevišķus medniekus, lieki riskējot ar savu dzīvību. Viņš gan sāk apgūt no Markusa pārņemtos talantus, bet lai arī tie ir izdevīgi, tomēr nepadara viņu neievainojamu.

Dzīvi palikušie alianses locekļi mitinās nomaļās apmetnēs, kas izkaisītas pa visu Eiropu. Neitans un Gabriels skaitās pie Greitoreksas apmetnes, kaut gan dzīvo nostāk. Daudzi sabiedrotie un jauniesauktie nav sajūsmā par Markusa dēlu, un Neitans pavisam noteikti nav sajūsmā par jauniesauktajiem. Karš pret Soula vadīto Balstasiņu Burvju Padomi ir diezgan izmisīgs; Volends ar saviem eksperimentiem ir nodrošinājis medniekus ar papildus talantiem, taču alianse negrasās padoties.

Gabriels baidās, ka Neitans nespēs mitēties un pilnībā pazaudēs sevi. Viņš vairākkārt lūdz Neitanu aiziet no šī neprāta un dzīvot tālu prom no tā visa, pirms vēl ir par vēlu. Neitans gan apzinās, ka nekad nebūs patiesi brīvs, kamēr Souls un Volends, un Džesika ar saviem medniekiem netiks apstādināti. Arī Markusam bija jābēguļo un viņš nekad nespēja atslābt, ne pa īstam. Tieši tādēļ tēvs bija licis Neitanam atriebtiem baltasiņiem pilnībā un nogalināt visus medniekus. Tā nu puisis savās vēlmēs ir iespiests starp diviem dzirnakmeņiem, un tikmēr nogalināto skaits uz viņa sirdsapziņas tikai pieaug. Piecdesmit… sešdesmit…. Bet viņš neapstāsies, kamēr to vidū nebūs arī Annalīsa.

Alianses apmetņu dzīve ritēja samērā mierīgi, trenējot mācekļus un ievācot ziņas, taču kādā brīdī izplēn arī pēdējā miera ilūzija. Uzbrukumi, gūstekņi, apmetņu pārvietošana, vecu draugu satikšana un jaunas informācijas iegūšana… Neitanam paveras kāda iespēja, kas varētu nodrošināt papildus izredzes cīņā pret Soulu, bet visam ir sava cena.

„Zaudētā puse” atkal ir noris ļoti lielā tempā, un nemanot, grāmata jau ir pāri pusei, un tad jau klāt fināla sadursme. Ak vai, Sallij, nu kāpēc… Es joprojām esmu traumatizēta, jo dažas pēdējās nodaļas vienkārši iznīcināja mani uz vairākām dienām. Gadās grāmatas, kas spējīgas atstāt ļoti spēcīgu iespaidu un visu laiku atgriezt pie sevis domas, taču šāda līmeņa sagrāvi es nekad vēl neesmu piedzīvojusi. Pati pasaule, tēli un vēstījuma stils ir tik sevī ievelkošs, ka šī triloģija šķiet vairāk nekā reāla. Tādēļ arī emocionālā piesaiste ir daudz lielāka, un reakcijas uz notikumiem – pavisam jaunā līmenī.

Bet pirms beigām nāk citas ļoti labas lietas. Neuzskatu to maitekli, jo tas sen bija skaidrs, un autores apstiprināts. Jā, Neitans un Gabriels tiešām saiet kopā. Nekādas biseksualitātes patirināšanas deguna priekšā, tikai lai iegūtu ažiotāžu, un tad neizpildīt savus mājienus. Laižam uguņošanu, jo tāpat kā citas tēmas, arī šo līniju Sallija paveica izcili. Atšķirībā no uz nerviem krītošiem jauniešu romāniem, kur romantiskā līnija pamatīgi sakrīt uz nerva un sabotē pašu sižetu, „Zaudētā puse” nekādā ziņā uz to nefokusējas. Tā vienkārši ir lieta, kas ir.

Mana nebeidzamā sajūsma ir par Sīlijas, Vanas un Greitoreksas tēliem. Šajā grāmatā pievienojās vēl viena interesanta persona – Ledžeri. Žēl, ka par viņu uzzinājām samērā maz, jo Ledžeri sev līdzi atnesa plašākas un dziļākas tēmas par raganu spējām.

Tulkojums gan dažbrīd nojauca gaisotni. Nesaprotu iemeslus, kāpēc gan „kill” vietām būtu jāpārveido par „nomušīt” vai „nožmiegt”,”her” jāuzliek par „meiča” un „hi” jāpieņem par „čau”. Tas viss ļoti griež acīs, jo “Tumšās puses” triloģija galīgi nav kaut kāds tīnīšu gabals ar attiecīgi vieglo stilu. Pats stāsts norit kā ārpus laika, jo nav ierastās pilsētvides un tehnoloģijas.

Grāmatā ir daži motīvi un izteikumi, kuri stāsta gaitā vairākkārt tiek pieminēti. Sallija ir savijusi perfektu tīklu, kas visu laiku ir bijis vadīts vienā virzienā, pat ja sākumā to nejutām. Tiesa, pakrūtē konstanti ir jūtams truls žņaudzējs, jo lai arī cerība par nākotni ir, tā tomēr nespēj atvairīt bailes par ne tik veiksmīgu iznākumu.

Iznākums bija… wow. Pat ja nebūtu jāuzrauga maitekļi, es diez vai zinātu, kā to raksturot. Noraudāt vairākas nodaļas no vietas nav joka lieta. Bet tas bija arī tik labi. Nedomāju,ka es jebkad biju ticējusi vienkāršam atrisinājumam, un Sallija piepildīja mūsu cerības godam. Tiesa, fanubāze sašķēlās divās frontēs, jo daļa bija nikna un vairāk nekā neapmierināta. Internetam vienmēr patīk par kaut ko sūkstīties, tā kā to noteikti nevar ņemt par raksturlielumu. Ir risks, ka šīs divas frontes izveidosies arī starp lasītājiem no Latvijas, bet nudien nav iespējams paredzēt, kurš būs kurā.

Lai vai kāda būtu mūsu reakcija, fakts paliek fakts, ka Sallija Grīna ar šo triloģiju uz ilgu laiku atstās zīmi  jauniešu literatūrā. Trīs gadu laikā, tā daudziem ir kļuvusi par iedvesmu uzdrošināties un cerību bāku cīņā par labāku nākotni un dažādāku jauniešu literatūru, kur tēlos varētu ieraudzīt arī sevi.

Nu ir pienācis laiks pēdējās recenzijas pēdējai rindkopai. Ir tik dīvaini atlaist Neitanu, un sākt lasīšanas ēru, kur vairs nav gaidāmi turpinājumi par šo pasauli.(Tiesa, ir divi mazie stāsti – „Half Lies” un „Half Truths”.) Es zinu, ka es turpināšu pie tās atgriezties un vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz salauzt savu sirdi. Izteikumi par to, ka šis ir Potera atdarinājums, vai ka slavinošās atsauksmes ir uzpirktas, tā īsti nav beigušies. Joprojām nespēju saprast, kāpēc cilvēki nesaprot, ka grāmatas izraisa dažādas reakcijas. Jā, mēs esam tāds dīvaiņu pulks, kuriem šī triloģija ir sevišķi dārga un tā uz mūžu būs favorītos. Nē, visiem nav obligāti tā justies. Es nudien iesaku dot „Tumšajai pusei” vismaz iespēju. Var gadīties, ka ar to iegūsiet mūžam neaizmirstamus iespaidus.

P.S. Norellei ir izdevies fenomenāli noķert un atainot “Zaudētās puses” grāmatas noskaņas.

– Vai es esmu kara varonis vai psihopātisks slepkava?
– Tu neesi psihopāts un neesi slepkava. Neesi slikts. Neesi ne drusciņas ļauns. Tu esi iekūlies asiņainā karā, un tas tevi sagrauž – tas tikai pierāda, cik īstenībā esi normāls.

 

– Pa to laiku mirs cilvēki.
– Cilvēki vienmēr mirst. Tas ir drausmīgs ieradums, bet tu to nekādi nevari mainīt.

 

– Tu ilgi biji prom. Vai biji pazudis?
– Biju ievainots, nevis pazudis.

“Latviešu šausmu stāsti”

cwddkdvwgaiuvfm

Latvieši pēc būtības ir ne tikai dziedātāju, bet ar stāstnieku tauta, un Latvija ir pietiekami mistiska zeme, lai tajā būtu notikušas dažādas neizskaidrojamas lietas. Atliek tikai sanākt kopā kādam bariņam, aizsākt īsto tēmu, un skat – katram būs ko padalīties ar kādu atgadījumu iz dzīves. Bārbala Simsone vienkopus ir savākusi 20 šausmu stāstus. Cik tajos ir patiesības, īsti vairs nezināsim, jo senākie ir tapuši pirmskaru periodā, bet jaunākie ļaujas pavisam nepieradinātam domu gājienam.

Krājums aizsākas ar Augusta Saulieša un Aleksandra Grīna stāstiem. Modernā cilvēka skatījumā tie var šķist lēni un diezgan miermīlīgi. Parādās latviešiem tipiskie veļi un pesteļi, stipri jūtams pagānu pret kristīgajiem nostādījums. Šo pirmo sadaļu drīzāk var lasīt kā klasisko latviešu literatūru, pavērot autentiski aprakstīto vidi un īpaši necenties baidīties.

Nākamie ir Jāņa Ezeriņa, Mirdzas Bendrupes un Vizmas Belševicas sacerētie gabali, kas, manuprāt, atkal īsti neiekļāvās žanrā. Tie vairāk apraksta kādu dīvainu notikumu vai savādu atgadījumu, neraisot lasītājā trauksmainas sajūtas.

Vladimira Kaijaka „Visu rožu roze” beidzot pārņēma mani savā varā un izsauca neomulīgas tirpas. Šis stāsts jau ir ar savu auru un nostāda darbojošo tēlu bezizejas situācijā. Notikumi ir ārpus viņa kontroles un atstās sekas gan vidē, gan varoņa psihē.  Nav brīnums, ka tieši šis stāsts iedvesmojis vāka dizainu.

Mana sajūsmināšanās par Kaijaku gan tikpat ātri mitējās, jo viņa nākamais gabals, „Zirneklis”, bija šausmīgs ne tajā nozīmē, uz kuru cilvēks cer, atverot šausmu stāstu krājumu. Zirneklis un seksīga tauta meita. Turpiniet pēc pašu izvēles. Arī „Vīzija” bija krietni dīvains gabals, kas vairāk riesa neizpratni, nevis šermuļus.

Dagnijas Zigmontes „Gausīgais nazis” aizslīdēja garām acīm un prom no prāta, bet uzmanību no jauna piesaistīja Bereļa duo – „Bērnu impērija” un „Tūristu sezona”. Ne gluži šausmu, bet ar savu asumiņu, tie ir vieni no sējuma labākajiem piemēriem.

Viesturs Reimers ar „Spoguli” beidzot sasniedza to līmeni un emocijas, uz kurām biju cerējusi. Esmu aizlasījusies jau līdz tumšam vakaram, un tirpas pakrūtē un uz skausta pēkšņi ir pavisam īstas… Otrs Reimera darbs salīdzinoši ir pavājš, taču ne sliktākais no visa divdesmitnieka.

Tad kārta manai medusmaizei – Ralfam Kokinam. Šim sējumam izvēlēts „Engures kapsētas zilā zārka stāsts”, kas, manuprāt, lai arī cik nemieru radošs, ir viens no mierīgākajiem viņa stāstiem paša krājumā „Kurzemes vilkaču nostāsti”. Pati būdama no Tukuma un regulāri uzturoties Raudas – Smārdes apkārtnē, varu liecināt, ka šie meži nudien ir ar savu auru. Ne viens viens paziņa zina stāstīt dažāda stipruma zosādu uzdzenošus atgadījumus par piedzīvoto šajā apkaimē. Kokins iepazīstina ar pavisam citādiem vilkačiem. Divarpus metru gari un tērpti paltrakos, tie ir sena un šausminoša tauta, kas gan neko ļaunu nedara, ja pats neesi ko nodarījis.

Sējuma izskaņā, Ieva Melgalve divos spraigos darbos norāda uz ēšanas paradumu asiņainajiem aspektiem, kā arī faktu, ka rakstnieki nudien ir visbīstamākie zvēri. Es gan tos nesauktu par šausmu stāstiem, tāpat kā Andra Zeibota „Kompromisu cilvēku”, kas drīzāk bija kāds dīvains un ēterisks notikums.

Palieku pie apgalvojuma, ka latvieši spēj radīt tiešām labus šausmu stāstus, kaut arī no šī apkopojuma būtu gaidījusi ko vairāk. Jauktajos stāstu krājumos „Purpura karaļa galmā” un „Zilie jūras vērši” atrodas daži spēcīgi piemēri, kā arī Ralfa Kokina „Kurzemes vilkaču nostāstos”, kam būtu jāatrodas katra latvieša grāmatplauktā.

Uz mums vairāk iedarbojas pašmāju baiļu faktors. Mežā redzētas lietas, atgadījumi ar spoguļiem bērnībā, aizgājušu dvēseļu jušana… Kam latviešiem zombiji, kreklus plēsoši vilkači un valdzinoši vampīri. Mums ir pieejamas baisu lietu tīrradnes, un tieši tāpēc mums ir vajadzīgi autori, kas raksta par Latvijas baismīgajiem notikumiem. Ar kādu prāta kaktiņu un sirds stūrīti, mēs visi apzināmies, ka tie ir savā ziņā īsti…

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Atslēga”

300x0_atslega_978-9934-0-5401-3

Teju neticami, bet arī Engelsforsas triloģijai pienākušas beigas. „Apļa” latviskais tulkojums bija izziņots jau 2012.gada nogalē, un 2013.gada janvārī beidzot nobaudījām šo zviedru piegājienu jauniešu fantāzijai un raganām. 2014.gads nāca ar otro daļu „Uguns” un Matsa un Sāras viesošanos Rīgā. Un nu, 2016.gada sākumā, iznāca lielais fināls, kuru gaidīju ar nelielām bažām. Engelsforsas triloģijas lielākais trumpis ir jauniešu attiecību un sadzīves tēmu atainošana. Vai pati apokalipse būs tikpat veiksmīga un iederīga? O jā.

„Uguns” bija viltīgs ar savu noslēgumu. Pēc fināla atrisinājuma ģimnāzijas sporta zālē, pašās pēdējās lapās sekoja cliffhanger ar Īdu. „Atslēga” atsākas burtiski tajā pašā momentā un iepazīstina lasītājus ar jaunu vietu – Robežzemi – kas spēlē savu lomu gan pašreizējo Izraudzīto stāstā, gan visu izredzēto raganu vēsturē.

Tikmēr ierastajā laika ritējumā Minu, Anna Kārina, Vanesa un Linneja joprojām cīnās ar “Pozitīvās Engelsforsas” sekām un citām ikdienas likstām. Pamazām zīmes par kā ļauna tuvošanos un gala cīņu tikai pieaug spēkā, līdz Matilda atkal kontaktējas ar meitenēm un nāk klajā ar šokējošām ziņām – apokalipse notiks gada laikā. Iepriekšējā Izraudzītā beidzot arī sniedz plašāku informāciju gan par apokalipsi, gan sargātājiem un dēmoniem. Tagad ir zināma apokalipses tehniskā puse – kas ir jāpaveic, lai to apturētu. Tiesa, paliek jautājums par to, KĀ to izdarīt. Cerībās, ka ar laiku atklāsies arī tas, meitenes paliek pie mazākām cīņām.

Lai arī cīņa nav ar dēmoniem, lietas ir gana nopietnas. Izredzēto savstarpējās attiecības vēl nekad nav bijušas tik saspringtas. Minu joprojām nomoka viņas netipiskais spēju elements, kamēr Anna Kārina sāk atklāt jaunas spējas. Vanesas un Linnejas attiecības sasniedz jaunu punktu, taču visam pa vidu papildus pārbaudījums uzliek tiesas prāva pret Ēriku, kurš “Pozitīvās Engelsforsas” laikos ar saviem draugiem uzbruka Linnejai. Šķiet, ka viss slīd ārā no rokām, un arī Matilda sāk atstāt arvien neuzticamāku iespaidu. Ja ar to nepietiktu, Padome ar savu pārstāvi Aleksandru Ērenšeldu ir nolēmusi paši ķerties pie apokalipses jautājuma risināšanas.

Maigi izsakoties, šī grāmata ir „ķieģelis”. Vairāk kā 700 lapaspušu diezgan sīkā drukā var izskatīties biedējoši, taču tur vienlaikus slēpjas triloģijas panākumu atslēga. Kamēr ierastie pasaules glābšanas stāsti koncentrējas vairāk uz notikumiem un action, šīs grāmatas vienmēr ir bijušas centrētas uz tēliem. Arī „Atslēga” saglabā šo stilu un pirmo trešdaļu vairāk pievēršas tēlu attiecībām un konfliktiem to dzīvēs. Tad, pamazām, nodaļu pa nodaļai klāt tiek likta pati apokalipse. Ainiņa šeit, kāds informācijas gabals tur. Vēl kāda šermuļus izsaucoša aina, kas iezīmē brīdinājumu par kulminācijas tuvumu. Lasītājs pašam nemanot tiek „pārslēgts” no jauniešu sadzīves uz episkiem notikumiem – un tie nemaz neliekas neiederīgi vai neticami.

Manas lielākās bailes līdz ar to izrādījās veltas. Pasaules gala zīmes pienāca un pats pasaules gals arī nebija tālu jāmeklē, taču viss iederējās lieliski un bija aprakstīts meistarīgi. Līdz ar tik garo ievadu pirmajās divās grāmatās, Engelforsas triloģija nonāk starp tiem retajiem darbiem, kas ir nevis par apokalipsi, bet gan par cilvēkiem tajā. Līdz ar to, apokalipses apturēšana kļūst tik daudzas reizes svarīgāka un iespaidīgāka. Likmes ir īstas, mēs esam iesaistīti līdz sirds dziļumiem.

„Atslēga” sastāv no tik daudzām brīnišķīgām lietām. Joprojām ir jūtama outsideru tēma, tai klāt pastiprināti nāk  klāt skarbā patiesība par tiesu sistēmas  trūkumiem un sabiedrības izvēlēšanos ticēt glītākajiem un bagātākajiem. Šeit ir prasmīgi un reāli parādīti LGBTA tēli. Spēcīgi sieviešu un meiteņu tēli, kuras atbalsta vienu otru. Turklāt arvien vairāk tēli uzzina par notiekošo Engelsforsā un rodas iespaidīgas komandas un apvienošanās. Neiet secen arī dažas ikdienišķāku apstākļu nāves, un kā tās ietekmē pusaudžus. Dažas ainas savukārt robežojās ar šausmu žanru un uzdzen tīri reālu zosādu. Visas grāmatas gaitā notiek negaidīti sižeta pavērsieni, līdz pat finālam… un vēl aiz tā. Jāatzīst, ko tādu es nebiju gaidījusi. Tiesa, Nikolauss manās acīs saglabā bezjēdzīgākā pavadoņa titulu.

Fināls bija lielisks un ilgās gaidīšanas vērts. Nedomāju, ka atrisinājumu ir iespējams paredzēt., kur nu vēl saviļņojošās ainas pirms tam un adrenalīnu uzdzenošo  potenciālu pēc tam. Man nudien prasītos vēl vienu grāmatu… vai triloģiju… Negribu laist Engelsforsu vaļā. Tomēr beigu skaistums ir tajā, ka tās pienāk, tāpēc būs vien jāpierod pie domas, ka šis ceļojums ir noslēdzies.

Kad izslēdzam jūtas un aizbildināmies, ka rīkojamies racionāli… Tieši tad mēs pieņemam pašus bīstamākos lēmumus.

– Kad skaties filmu, gribas ticēt, ka tu pats esi galvenais varonis. Ka varētu būt tāds kā viņš, kas visu apšauba, – kas redz patiesību, kad to nesaskata neviens cits… Un tad tu atklāj,ka it nemaz neesi viņš.

Džeikobs Grejs “Zvērači. Kraukļu vārdotājs”

aci

Bērnu un jaunatnes literatūra Latvijā turpina piedzīvot savu uzplaukumu ar kārtējo maģiskas un kvalitatīvas sērijas tulkojuma aizsākšanu. Šoreiz tā ir Džeikoba Greja pilsētas fantāzijas triloģija „Zvērači”. Pats autors ir tikpat noslēpumains, cik viņa grāmatas, un tas kopā rada pavisam īpašu auru. Vāka dizains un anotācija mani savaldzināja jau no pirmā acu skatiena, un es pavisam noteikti nebiju vīlusies savās augstajās ekspektācijās.

Blekstouna nav parasta pilsēta. Pirms astoņiem gadiem to piemeklēja noziedzības vilnis, pa ielām klaiņojoši savvaļas dzīvnieku bari un citi savādi notikumi… Lai arī Tumšā vasara ir pagājusi, daudzi to nav aizmirsuši. Kas attiecās uz Krā, viņš par to gan neko daudz nezin. Divpadsmitgadīgais puika kopā ar kraukļiem dzīvo Blekstounas parkā un vada savas naktis klejojot pa jumtiem un sirojot pēc ēdamā. Atmiņas par vecākiem ir miglainas un apmeklē viņu vien sapņa formā, padarot parasto dzīvi tik tālu. Vēl Krā ir kāds noslēpums. Viņš spēj sarunāties ar kraukļiem un saprast viņu atbildes.

Krā vienmēr ir turējies nostāk no nepatikšanām un centies palikt nemanāms, taču Blekstounā atkal sāk risināties dīvaini notikumi. No netālā cietuma izbēg daži noziedznieki. Krā ceļi krustojas ar kaimiņu meiteni Lidiju. Vietējā bibliotekāre piedzīvo uzbrukumu. Tarakāni, zirnekļi un čūskas ložņā ap saviem vadītājiem…

Krā atklāj, ka ir viens no zvēračiem – cilvēkiem, kuri spēj sarunāties ar noteiktas sugas putniem vai zvēriem. Pēkšņi Blekstounā notiekošais iegūst citu jēgu, bet paveras arī lielāki draudi. Krā arvien biežāk sāk vajāt sapņi par Audējvīru, kuram ir kāds briesmīgs mērķis. Puikam būs jāapkopo visa sava drosme un spējas, lai kopā ar vēl citiem ātklātajiem zvēračiem, nepieļautu tā īstenošanos.

„Zvērači” ir tik krāšņa un aizraujoša bērnu grāmata, ka izkāpj no savas mērķauditorijas robežām. Šo iesaku visiem, kas mīl urbāno fantāziju, rudens noskaņas un maģiju. Vecāki lasītāji varbūt saskatīs šādas tādas sižeta pretrunas un loģikas caurumus ikdienas dzīves pusē, taču uz to ir iespējams pievērt acis un ļauties stāsta burvībai.

Es biju ļoti iepriecināta, ka pārmaiņas pēc, šeit ir iesaistīti arī pieaugušie, kuri zina, kas notiek. Daži sižeta pavērsieni nudien atstāj ar pārsteigumā pavērtu muti, jo arī nedaudz baisi uzbrukumi un nāve te nav sveši. Tas viss gan ir pasniegts ļoti piemēroti bērnu auditorijai un nav ne pārsaldināti naivi, ne pārspīlēti ļauni. Fināls varbūt nedaudz pievēršas moralizēšanai, taču kopumā autors ļoti prasmīgi ir spējis savīt reālās dzīves svarīgās tēmas ar oriģināliem maģiskiem piedzīvojumiem un pilsētvidi.

Šī ir tikai pirmā grāmata no triloģijas, tāpēc, kaut arī beidzies, nekas nav beidzies. Sižets noslēdzas bez īpašiem cliffhangers, bet atstāj vietu arī nākotnei un jauniem pārbaudījumiem. „Kraukļu vārdotājs” ir ieskicējis lielisku pasauli, kurā tā vien kārojas atgriezties un izpētīt visus stūrīšus.

Samanta Šenona “Sapņu staigātāja”

300x0_sapnustaigataja_978-9934-0-5218-7

Parasti es fantāzijas un fantastikas jaunumus pamanu jau pirms to izdošanas, taču šim gabalam uzdūros vien tāpēc, ka ar vēl citiem grāmatu blogeriem pārcilājām visus grāmatnīcas plauktus. Paslēpusies aiz diezgan ezoteriska vāka dizaina, mīt vēl viena jauniešu distopija ar diezgan intriģējošu anotāciju. Atsauksmes no lasītājiem ir diezgan pretrunīgas, taču šoreiz noriskēju un uzticējos iekšējai sajūtai, kas bieži pierādījusi, ka grāmatas atrod mani, nevis otrādi.

Peidžai ir deviņpadsmit gadu, un trīs no tiem viņa ir pavadījusi noziedzīga grupējuma sastāvā. Ir 2059.gads, bet Londona jau teju divsimt no tiem ir bijusi Saionas impērijas sastāvā. Saiona tika dibināta, lai cīnītos pret gaišredzības sērgu, kas izsludināta par pretdabisku, bet laika gaitā Saionas impērija ir kļuvusi par reģu medīšanas mašinēriju. Peidžai par nelaimi, viņa ir ne tikai gaišreģe, bet arī viena no to retākā un spēcīgākā paveida. Meitene aizvada savas dienas kā uz naža asmens, sadarbojoties ar pagrīdes gaišreģu organizāciju, kuru viņa jau sākusi uzskatīt par ģimeni.

Citi reģi spēj redzēt auras vai uzbrukt ar poltergeistiem, bet Peidža ir vērtīga ar savu reto prasmi iekļūt cilvēku prātos. Par spīti briesmām, viņa uzturas pašā Saionas sirdī un dodas sava grupējuma uzdevumos, taču kādā dienā gan viņas veiksme izbeidzas, un meitene tiek sagūstīta. Neviens nezina, kas notiek ar Saionas republikas notvertajiem reģiem, izņemot, ka dažkārt tiem izpilda publisku nāvessodu. Tagad atklājas, ka cīņa pret gaišreģiem ir tikai aizsegs daudz lielākai un drūmākai shēmai.

No Saionas kartēm izdzēstā Oksfordas pilsēta nekur nav pazudusi, tikai kļuvusi par centru citiem mērķiem. To jau divus gadsimtus pārvalda cita rase, un refaīti, tāpat kā reģi, ir saistīti ar ētera pasauli. Reģi ir vajadzīgi refaītiem, refaīti var nodrošināt reģu aizsardzību…. bet tikai kalpības veidā. Tā nu Peidžas arests beidzas ar nokļūšanu verdzībā un pie sava Aizbildņa. Meitene gan nav gatava padoties un samierināties ar šausmīgo likteni. Kamēr neviens nezina, ka viņa ir Sapņu staigātāja, cerības vēl nav zudušas.

Pēc tuvākas izpētes, atklājās, ka jau esmu šo grāmatu atzīmējusi lasāmajā sarakstā, taču latviskais nosaukums neradīja asociācijas ar oriģinālo nosaukumu. Droši vien, ja būtu lasījusi angliski un elektroniskajā formātā, tad ap 70.lpp pienāktu brīdis, kad to pašu elektronisko versiju arī aizvērtu. Sākums par pareģiem bija sarežģīts un intriģējošs, taču punkts, kad iepazīstina citu rasi, kurai ir savs slepenais plāns, var nākt kā ne pārāk patīkams pārsteigums, kas tikai liek nobolīt acis. Tieši tādēļ šajā atsauksmē ir daļēji maitekļi, lai varētu saprast, ko no šīs grāmatas var sagaidīt. Zinot galveno noskaņu un tēmas, un esot tam gatavi, lasīšana var kļūt par pavisam citu pieredzi.

„Sapņu staigātāja” noteikti ir tumšs un dažās vietās disturbing darbs. Vēstījums notiek 1.personā, un Peidžai neklājas viegli. Gaišreģi refaītu pakļautībā ir zemāki radījumi, kamēr pārsvarā ar nodevībām pret citiem cilvēkiem neuzkalpojas augstākā rangā. Tas, ka Peidžas aizbildnis izturas pret viņu labāk, nenozīmē, ka apkārtējiem tāpat veicies. Verdzība paliek verdzība, un šeit tā noteikti nav romantizēti tīrā un Holivudas filmu versija.  Vienā brīdī viss ir briesmīgi un bezcerīgi, kas paver pavisam citādāku fantāziju. Visbiežāk jauniešu fantasy ir paredzamas un glītas, un galvenokārt laimīgas. „Sapņu staigātāja” piedāvā skarbu un brutālu pretmetu.

Varu saprast to tumšo un dumpiniecisko ideju, taču, diemžēl, tas ne vienmēr tika iznests un stils pasliktināja iecerēto konceptu. Ja ikdiena bija netīra un bez romantizēšanas… diemžēl pienāca brīdis, kad sākās pati romantika. Kas gan var būt saistošāks par ieķeršanos savā vergturī un pakļāvējā. Nu, man tas nav saistoši. Tas vairāk būs lauciņš Greja faniem.

Tā nu notiek grāmatas vidusspunkts ar vēl lielāku info gūzmu par Saionas iekārtu, dažiem šausmu elementiem, kad parādās vēl citi radījumi, dumpja noskaņām un saprašanu, ka Peidžas aizbildnis taču nav tāds, kā visi citi. (Par laimi, viņam bija tīri labs iemesls un pagātnes notikumu atspaids tādam būt, nevis tikai Peidžas sastapšana) Es joprojām izbaudu action ainas ar pareģu spējām, un tādejādi vismaz saņēmu savu daļu no grāmatas anotācijas solījumiem.

Noslēguma dala atkal nesakrita ar manu gaumi, jo nu autore sāka romantizēt arī prāta pakļaušanu un iekļāva šādas tādas pagātnes traumu ainas, kuras es vēl pieciestu, jo dzīve ir draņķīga, taču tad to pievienoja tagadnes divdomīgajam sižetam, un es biju tikai dusmīga. Viena aina pirms lielā fināla man sagādāja lielu smējienu (tikai tas droši vien bija plānots kā sāpīgs moments, tāpēc neskaitās), bet pats fināls šķita kaut kur izčākstam haosā. Nu varbūt tāpēc, ka atkal biju aizkaitināta par romantisko līniju un pusaugu meitenēm, kas pieņem sliktus prioritāšu lēmumus.

Kopumā, grāmata ir tieši tik pretrunīga, kā es biju gaidījusi. Tai ir savi kvalitātes momenti, bet tad atkal dažas līnijas nošļūk klišeju bedrē. Varbūt lielākais vaininieks ir pāragrā izdošana – autorei grāmatas publicēšanas brīdī bija tikai 22 gadi. Sērijas ideja un patumšais stils ir lieliska iecere, bet dažbrīd nevajadzīgs slengs un jauniešu klišejas to sabotē vēl aizmetnī. Varbūt piecus vai septiņus gadus vēlāk, autore būtu spējusi rast vajadzīgo balansu un toni. Varbūt nē. Atliek tikai vērot, kāds izpildījums būs sērijas nākamajām grāmatām, jo tādas kopumā iecerētas septiņas.

„Sapņu staigātāja” patiks tiem, kas kāro aizliegto romanci (kas dažbrīd var būt teju disturbing) vai meklē ko citādāku fantāzijas žanrā (galvenās varones, kas saka, ka ir citādākas neskaitās). Par spīti visām lietām, fakts paliek fakts, ka šī grāmata ir detalizēti veidota alternatīvā pasaule, ar varoni, kas JAU par sevi spēj parūpēties pirms sākusi revolūciju (ar iekļauto makeover). Pilnai laimei tikai trūktu draudzība starp rasu pārstāvjiem, kas sniegtos dziļāk filozfiskajos aspektos un būtu episkāka par kārtējo klišejisko mīlasstāstu, bet visu uzreiz jau nevar iegūt.