Reinbova Rouela – Eleonora un Pārks

Tāpat kā patreiz aktuālajā jauniešu fantāzijas žanrā, arī jauniešu romantikas nišas grāmatas un autori tiek neglābjami salīdzināti savā starpā. Par Reinbovu Rouelu pirmoreiz dzirdēju sakarā ar viņas romānu „Fangirl”, taču tieši „Eleonora un Pārks” pie mums tika iztulkots pirmais. Šo grāmatu bieži nākas redzēt salīdzinātu ar Džona Grīna daiļradēm, kurās arī jūtama dominējoša jauniešu nelaimīgās mīlestības tēma. Jāatzīst, ievads nudien raisīja asociācijas ar Grīna „Meklējot Aļasku” un es ļoti baidījos ieraudzīt Eleonoru kā novazāto “savādākās meitenes” arhetipu. Ak, es nevarēju kļūdīties vēl vairāk.

Ir 1986.gada augusts. Aziātiskās izcelsmes Pārks ir vadījis savas skolas dienas vientulīgi un mierīgi, cenšoties palikt zem skolasbiedru radara. Ne gluži izstumtais, ne gluži populārais, bet kaut kas pa vidu, un puisis ar to ir apmierināts. Tad kādu dienu autobusā iekāpj viņa, Eleonora, un apsēžas Pārkam blakus, izjaucot ierasto lietu kārtību uz visiem laikiem. Meitene ir liela, sarkaniem matiem un ģērbusies pavisam dīvaini. Nenotiek nekāda mīlestība no pirmā skata vai citas pretenciozas lietas. Abi jaunieši no sākuma pat necieš viens otru ne acu galā un klusējot vada kopējos braucienus uz skolu un atpakaļ. Pēc kāda laika gan Pārks ievēro, ka arī Eleonora vēro komiksus, ko viņš lasa, un ar to viss iegriežas pavisam jaunās sliedēs. Komiksi, mūzika, un vienam otra sabiedrība kļūst par patvērumu no pārējās pasaules un dienas labāko daļu. Jo vairāk kopīgas lietas viņi atrod, vai tieši otrādi – draudzīgi strīdas par citām – jo vairāk viņi saprot, ka abiem tikai ar draudzību nepietiks. Diemžēl, Eleonora jau no paša sākuma zina, ka viņu kopējās dienas ir skaitītas, jo viņas mājas situācija un pagātne ir sāpju un pārdzīvojuma pilna. Tomēr Eleonora un Pārks sper soli pāri šai robežai, jo pat ja sekos sekos smaga piezemēšanās, galvenais patreiz ir lidojums.

Pavisam nejauši sāku šo grāmatu lasīt četros no rīta, jo spēji pamodos un vairs nespēju iemigt. Tas izrādījās viens no skaistākajiem un simboliskākajiem brīžiem, ko atcerēšos saistībā ar 2015. gadu. Rouela nudien zina kā atveidot pusaudžu tēlus un to, kas norisinās viņu galvās. Viss romāns ir kā kaut kas dārgs un sargājams, par ko nevēlies runāt ar citiem, kas to nav lasījuši.

Eleonora izrādās fantastiska. Elle ģimenē un nepārliecinātība par savu ķermeni rada kompleksu tēlu, ar ko var asociēties tik daudzas vidusskolnieces. Pārks ir tikpat fantastisks. Ārēji it kā labākā situācijā, taču viņa attiecības ar tēvu ir smagas, jo viņš nav tipiskais mačo puisis. Ja vēl pievieno faktu, ka Pārks ir pa pusei korejietis un attālāko vēstures gadu, kur valdīja citi sabiedrības standarti, mēs iegūstam vēl vienu reālistisku un kompleksu tēlu.

„Turēt Eleonoras roku bija kā turēt tauriņu. Vai sirdspukstu. Tas bija kā turēt kaut ko pilnīgu un ļoti dzīvu”

Nevienā brīdī Eleonora un Pārks neuzvedas kā glorificētie jauniešu pāri. Nekādas sajūsminātas ģībšanas no meitenes puses un perfektā puiša, kas var izlabot visas meitenes nedrošības tikai ar savu mīlu vien. Tās ir sarežģītas attiecības, ar kurām ir jāstrādā, jāpieļauj kļūdas un tad atkal jāmēģina no jauna. Vēstījums notiek no abām pusēm, un tas dod tik daudz – parādot kā mūs redz citi, kā pateiktais var iznākt greizi un nesakrist ar sajūtām, un kā citi pamana mūsu stiprās puses un iemīl dīvainās. Dažreiz skatpunkts starp abiem pusaudžiem vienas sarunas laikā mainās pat vairākas reizes.

„ Ja nu viņam nav taisnība? Ja nu viņš nespēj ar to tikt galā? Ja nu Pārks saprot, ka viss, kas viņam Eleonorā šķiet noslēpumains un intriģējošs, īstenībā ir vienkārši… drūms? ”

Jau sākumā ir zināms, ka jauniešiem neizdosies palikt kopā – ievads to neglābjami pasaka. Cilvēki gan ir nepārspējami ar to, ka vienalga saglabā cerību līdz pēdējam brīdim. Pēdējās piecdesmit lappuses totāli salauž sirdi un dzen izmisumā, bet vienalga, vienalga, cerība mita ar mani līdz pat pēdējiem teikumiem. Nezinu vai tas ir ģeniāli, vai vienkārši ļauni, taču beigas tā arī paliek neviennozīmīgas. Katrs lasītājs pats var interpretēt, kāds turpmākais liktenis sagaidīja Eleonoru un Pārku. Es gan palieku pie saldsērīgās versijas un palasot fanu teorijas, sapratu, kuru no sāpīgajām versijām atbalstu.

Bija dažas vietas un sevišķi noslēgums, kur es raudāju. Esmu tāds lasītāja tips, kas necenšas apkarot asaras, ja tā jūtas. Un šeit jājūt ir daudz. Vairums cilvēku nesaprot, ka lasot grāmatas ne jau tikai tēli un situācijas tiek apraudātas. Teksts rezonē ar lasītāju un uzjundī tās emocijas, kas tur jau mīt. Šajā gadījumā es līdz asarām ienīdu pasaules netaisnību un savu vidusskolas pieredzi, kā arī to cilvēku šķiru, kas tikai bojā dzīvi citiem. Šī ir tāda veida grāmata, kuru negribas ņemt līdzi lasīt sabiedriskajā transportā, jo tas ir kaut kas  pārāk personisks, lai ļautu citiem redzēt savas emocijas.

Kopumā šo var nosaukt par totālu „nezināju, kur iekuļos” gadījumu. Visas Rouelas grāmatas ir manā aktuālākajā lasīšanas sarakstā un cerība šim young adult apakšžanram ir atjaunota. Reinbova Rouela nav jaunais Džons Grīns, viņa izdarīja to, ko Džons Grīns nekad nav spējis. „Meklējot Aļasku”, „Mūsu zvaigžņu vaina”, „Papīra pilsētas” – visas ir labas un sāpīgas jauniešu grāmatas, taču tādas kā mākslīgi sastellētas. Tie atgadījumi ir šķiet distancētāki un tēli – pretenciozāki. „Eleonora un Pārks” ķer dziļi un trāpa pa tiešo ikdienas aspektā. Tādi stāsti ir daudz vairāk un mums visapkārt. Šādas grāmatas pārlasīt ir šausmīgi, jo mierīgais un laimīgais sākums tad sāp vairāk par jau zināmajām sliktajām beigām. Te gan palīdz mans literārais mazohisms, jo es gribu vēl vismaz vienu reizi izdzīvot kopā ar Eleonoru un Pārku.

„Eleonorai bija taisnība – viņa nekad neizskatījās jauki. Viņa izskatījās pēc mākslas darba, un mākslas uzdevums ir nevis izskatīties jauki, bet gan uzjundīt emocijas.”