300x0_saplestasmezginesvaks_

Šis nebūs slavinājums, šis būs gari un ar nefiltrētām emocijām. Te dažbrīd tiks atstāstīti notikumu pavērsieni un citi maitekļi. Es nezinu grāmatu, kuru ienīstu vairāk un gribētu saplosīt savām rokām un tad sadedzināt. Nacionālais kauns – „Saplēstās mežģīnes”. Ak, antireklāma arī ir reklāma? Izlasiet šo, un tad spriediet paši, vai gribat to nodarīt saviem acāboliem, prātiem un ticībai cilvēcei.

Romāns sākas ar ainu, kā deviņpadsmitgadīgā Ketlīna Rozenfelde strēbj šampi un šļurpina austeres un spriež, cik slikta ir viņas dzīve, taču viņa apzinās, kas tā par ironiju viņas bagātajā ģimenē. Vienkārši Ketlīniņai vecāki ir kontrolējoši un izplānojuši visu viņas dzīvi un apcērp visas viņas idejas, kas nesakrīt ar viņu viedokli, manipulējot ar Ketlīniņas prātu un apslāpējot sīkāko brīvdomības izpausmi. Vismaz Ketlīna arī apzinās, ka no dumpinieciskuma nebūs lielas jēgas un izliekas priekšzīmīga un nevainojama, kamēr kaldina savus plānus par mācībām prestižā mākslas kolēdžā Ņujorkā. Tad kas nogāja greizi? Es nudien nezinu. Nezinu kā no nedaudz banāla vidusskolas fantāzijas tipa grāmateles var izvērsties dekādes lielākais murgs ar stulbas un kaitīgas rīcības attaisnošanu un glorificēšanu.

Stils nudien ir klišejiks un neattīstīts, un tās runas par krāšņo valodu ir pilnīgs fufelis. Nu, vismaz preces Račko māk reklamēt. Varbūt papildus nauda ienāksies. Vēl vairāk Račko māk kritizēt sievietes un ienīst sieviešu dzimumu kā tādu. Man šķiet, ka te bija kritiens atpakaļ pa vairākām dekādēm.

Jau tās pašas pirmās nodaļas laikā Ketlīniņa apgalvo, cik viņas aprindas ir iedomīgi snobi, bet katrā lappusē pati tā uzvedas. Māte Edīte ir gaumīgi skaistā un lietišķā, kamēr viņas draudzene Alise Hausmane ir galējs pretstats ar kliedzoši vulgāru apģērbu, kosmētiku un plastiskajām operācijām nomocītu ķermeni. Hausmaņi vispār ir multenes ļaundari, tikai pagaidiet.

„Turklāt meitene juta dziļu nepatiku pret Hausmaņu pāri un faktu, ka vecāku draugi uzaicināti piedalīties svinīgajās pusdienās par godu viņas vidusskolas izlaidumam. Pēc Ketlīnas domām, Alise un Olafs Hausmaņi bija paši augstprātīgākie un aprobežotākie snobi no visiem, kurus viņa pazina, – un tādi Rozenfeldu aprindās apgrozījās patiesi daudz. Hausmaņu naudas pārpilnība asi kontrastēja ar ierobežoto intelektu, taču viņi nenoliedzami pie augstākā līmeņa sabiedrības un tāpēc arī bija iemantojuši atzinību Rozenfeldu acīs.”

Kā jau teicu, melns un balts morāle. Plus, beigās vēl pie šī atgriezīsmies, jo Hausmaņi tika norakti vēl vairāk.

Ketlīnas tēvs šajās pusdienās tad paziņo, ka sarunājis vasaras praksi pie slavenā Džonatana Holsta. Alises Hausmanes ķiķināšana liek manīt, par Džoņa apšaubāmo slavu, bet Ketlīnas tēvs to dārdoši noliedz. Pusdienu kompānija arīdzan piemin Ketlīnas boifrendu Raivo Romanovski. Vēl vienas ārstu dinastijas un smalkā stila atvase, tēva kolēģa dēls viņas pašas vecumā, tāpēc vecāku apstiprināta izvēle. Šis tēls smagi cieš no vēl vienas klišejas – puiciskais un nevīžīgais draugs, kas nespēj novērtēt, kāds dārgums ir Ketlīniņa. Spēlē tik datorspēles netīrajos pludmales šortos. Galīgi ne kā alfa tēviņš, ar kuru tūlīt nāksies konkurēt.

Ketlīniņa nospriež, ka Holsts būts garlaicīgs un plikpaurains tipāžs, kā jau visi tēva draugi. Te savukārt vīd pamatīgs sižeta caurums – ja jau Džonis ir tik pasaulslavens teju katru nedēļu rotājas uz „Privātās Dzīves” vāka un citiem preses izdevumiem, tad viņai būtu bijis jāzina par viņa slavu un izskatu. Taču numur viens alfa tēviņš Latvijā!

Otrā nodaļa sākas ar dr. Džonatana Holsta plastiskās ķirurģijas privātprakses aprakstiem un cik viss bija mega elegants un dārgs. Pats 34-gadus vecais Džonis sēž savā mega gaumīgajā kabinetā, tērpies savā mega elegantajā un dārgajā uzvalkā. Viņam norit konsultācija. Tas ir, viņš izmeklē pacientes krūtis un veic nepieciešamos mērījumus. Bet tā kā autore grib nogremdēt visu sieviešu dzimumu, tad protams, ka paciente ir puskaila blondīne, kas spiež Džoņa plaukstā savas krūtis un grib ko vairāk par konsultāciju.

„Tomēr Džonatanm Holstam bija savi principi. Negulēt ar pacientēm bija viens no tiem. Sekss vai operācija – sievietes no viņa varēja dabūt tikai vienu no tiem.”

Diemžēl viņa principos nav iekļauts, ka klīnika nav paredzēta ātram drāzienam. Tad nāca vienkārši apburošs citāts.

„Jebkuram ārstam, strādājot ar cilvēkiem, gribot negribot nākas izkopt psihoterapeita iemaņas, tomēr ar retajiem vīriešu kārtas pacientiem viss bija daudz vienkāršāk – viņu sūdzības bija pamatotas, defekti nepārprotami un vēlmes loģiskas. Sieviešu iekšējā pasaulē turpretī valdīja haoss. Daudzas pacientes apmeklējuma laikā vēlējās vienīgi parunāties, izkratīt sirdi par to, ka jūtas vientuļas, nesaprastas, neglītas un nenovērtētas. Citas gribēja gūt apliecinājumu savam skaistumam un faktam, ka viņām nekādas operācijas nemaz nav nepieciešamas. Un, protams, vēl bija sievietes, kas ieradās uz konsultāciju ar vienu vienīgu mērķi – viņu pavedināt.
Džonatanu tas vairs ne mazākajā mērā neizbrīnīja. Iepazinis daiļo dzimumu no A līdz Z, viņš reti par kaut ko vēl spēja justies pārsteigts. Sievietes kļuva pagalam primitīvas un viegli prognozējamas, sastopoties ar neatvairāmi pievilcīgu un nepieklājīgi bagātu vīrieti. Džonatanam piemita abas šīs tik fundamentāli svarīgās īpašības, pretējā dzimuma acīs padarot viņu ārkārtīgi iekārojamu. Viņš labi apzinājās, kādu iespaidu  uz sievietēm atstāj viņa pievilcīgā seja un trenētais, muskuļotais augums.”

Un tas mani dārgie draugi ir stāsts, kā mūsu nacionālais bestsellers nokrita uz 1 zvaigznes vērtējumu jau tā 20.lpp. Skaidrs, ka te ir sabiezinātu krāsu un slapjā sapņa krustojums, taču tas kopā ar nemitīgajiem vispārinājumiem vienalga neglābjami izved no pacietības. Ha, vecie labie laiki, kad man šī grāmata likās tikai kaitinoša un slikta. Tālāk sākas vienkārši murgs ar tik daudziem kaitīgiem elementiem, ka varētu uzrakstīt grāmatu, kāpēc šī grāmata ir totāls savārstījums ar vienīgo mērķi gūt peļņu. Aplidošanas rokasgrāmata? Dvēseles vēlmju skaistums? „Kaisle, kuras  intensitāte nepakļaujas nekādām ētikas un veselā saprāta normām”? Jau tuvāk, jo veselais saprāts tur noteikti zuda.

Vēl otrajā nodaļā mūs iepazīstina ar Adeli Veinbergu, kas ir „Džonatana kolēģe un labākā draudzene, vēl viena patiesi talantīga plastikas ķirurģe.” Adele ir šķietami vienīgā, kas nekrīt ap kaklu Džonim un negrib iekļūt viņa biksēs. Pazīstami kopš universitātes laikiem, Džonis pirms dažiem gadiem viņai ir piedāvājis darbu savā privātpraksē.
Šķietami jēdzīgs tēls, beidzot kāda sieviete, kas zina ko grib un to dara, un tam obligāti nav jāiekļauj Džoņa gultu? Tikai drusku pagaidiet, arī pie tā vēl nonāksim. Kā nekā Adele ir vecmeita Džoņa vecumā un sāpīgi pārdzīvo savu vientulību.

Protams, pašu Džoni vajā dēmoni, aiz kuriem viņš aizbildinās par savu rīcību un manierēm. Tā taču ir viena no svarīgākajām alfa tēviņa sastāvdaļām.

„Pirms trīspadsmit gadiem viņš bija iemīlējies pirmo un pēdējo reizi mūžā. Atklājot savu patieso būtību aiz piemīlīgās eņģeļa sejiņas, Džonatana sapņu sieviete bija neatgriezeniski izkropļojusi visu viņa turpmāko dzīvi.”

 

„Džonatans labi atcerējās, ko bija meklējis agrāk, kad vēl uzskatīja to par atrodamu. Dvēseliskumu. Garīgu saikni un izpratnes dziļumu. Īpašu, pulsējošu un vārdiem neaprakstāmu sajūtu strāvojumu no ķermeņa uz ķermeņa, no sirds uz sirdi.”[..] Pēc piedzīvotās vilšanās mīlestībā Džonatans bija gulējis ar neskaitāmām sievietēm, taču tas allaž bija fizisks, primitīvs akts bez dziļākas jēgas un nozīmes.

Bet vienlaikus:

„Attiecības, kādas Džonatans bja ieradis veidot, līdzinājās aukstasinīgam darījumam, balstoties uz abpusēju fizisku baudu, un nekam vairāk. Vīrietis mēdza izvēlēties par sevi pārliecinātas, kaislīgas skaistules, lai drīz vien bez īpaša pārsteiguma atklātu, ka viņu iekšējā pasaule ir tikpat samākslota kā ārējais veidols.”

Tas ir viss vajadzīgais, lai noteiktu Džoņa brieduma pakāpi. 1) Ja viena lika vilties, tad visas ir tādas, UN VAIRS PAT NAV NEMEKLĒ, bet apzināti jāizvēlas pretējo no meklētā… un jāvaino savus gadījuma sakarus pie tā, ka pats tos izvēlējās. 2) Tātad visas skaistās un pašpārliecinātās sievietes ir vulgāras un tukšgalvainas? Atvainojos, bet vai šis ir 2007.gads, kad dominēja grāmatas ar šādu savstarpēju meiteņu attieksmi?

Račko nav informēta, ka var rakstīt vai domāt arī citādāk. Viss seko antīkajai formai: labā, dabiski smukā meitenīte noliek visas vulgārās beibes, kas ir ļaunas un dabū savu mežonīgo veci un visiem,kas teica, ka tas neies krastā NEBIJA TAISNĪBA, un tie kas to teica, vispār paši bija ļauni, vulgāri, skaudīgi vai vienkārši lupatas. Tikai Džonis un Karīna, tpfu! KETLĪNA ir tik superīgi un gudri, un seksīgi, un gan ar sapņiem, gan dēmoniem un pağēr viens otram mīlestību ar asarām acīs pēc trīs nodrāšanās reizēm.

Karinčik, apsēdies un palasi pāris grāmatas pirms cep augšā savu nākamo naudas kāsēju. Varbūt pārmaiņas pēc tur tad varēs iekļaut arī ko jēdzīgu nevis kaitīgus prototipus, kuri tieši skar paredzēto auditoriju.

 

Un tagad par to farsu, ko šie klišejiskie tēli turpināja. Tas prasīs kādu laiku un nervus.

Ketlīniņa aizsapņojas braucot ar savu šiko vāģi un neievērojot STOP zīmi, ienes sānā Džoņa vāģim, kurš pārsniedz ātrumu un iznesas viņai priekšā. Tas ir viņa krutais, jaunais bentlijs, tāpēc alfa tēviņu pārņem mežonīgas dusmas un dzīvnieciska ņurdoņa. Katrā ziņā neviens no viņiem nemāk ievērot ceļu satiksmes noteikumus. Seko banālā aina ar abu strīdiņu, kuru laikā abi ir šokēti par otra nekaunīgumu un seksīgumu. Džonis grib paņemt kaitinošo spindzeli ar eņģelisko sejiņu un seksīgo dibenu turpat uz sagrautā bentlija kapota. Ketlīniņa ir pārņemta ar nekaunīgā tēviņa garo augumu un vīrišķīgo smaku.

Labi, abi pašķiras, lai tikai izrādītos, ka Džonis ir Ketlīnas priekšnieks. Ak vai, ak vai, ko nu. Sākās „psiholoģiskā spēle”, kur Džonis liek Ketlīniņai uzkopt klīniku un rakstīt stulbus referātus, jo viņš ir pārliecināts, ka tā ir vien kārtējā stulbā smukule un grib viņu salauzt. Bet ak nē, Ketlīniņa nepadodas un nodemonstrē satriecošu gribasspēku, inteliģenci un iejūtību. Džonis ir šokēts.

Nu es savukārt bija šokēta par to murgu, kas sekoja. Atzīšu, ka nācās ņemt talkā alkoholu, lai noslāpētu saprāta balsi, kas kliedza, ka šis ir murgs un kāpēc es vispār turpinu. Un tīri tāpēc, ka šito idiotismu skaidrā nav iespējams izturēt. Par laimi es esmu sākusi aizmirst visus detalizētos murgus, un ir izšķetinājusies galvenā murgu līnija.

Tā kā Račko ienīst sieviešu dzimumu, izrādās, ka Adele arī grib tikt Džoņa biksēs un lolo kvēlo liesmu pret viņu. (Tā tēla pagātne arī ir klišejiska un problemātiska.) Adele ir sašutumā, ka Džonis tagad lenc Ketlīniņu. Abiem gan tas netraucē riņķot vienam ap otru un tad beidzot pēc pāris nedēļām pārgulēt kādā no Ketlīnas ģimenes baļļukiem. Es tā arī nesapratu, kas tik briesmīgi dvēselisks abus vienoja, jo uzsvars vienmēr bija uz fizisko pievilcību.

Un tagad sākas „jautrākais”! Problēmas un sarežģījumi viens pēc otra, kas abiem mīlniekiem liedz būt kopā. Atkārtošu, ka visas viņu attiecības bija divas nedēļas ar seksuālu iekāri. Bet Račko jau ir aizrāvusies un nu jau viņi ir #soulmates un gadsimta stiprākais mīlas stāsts, kuri izturēs visus pārbaudījumus. Piemēram, ka Džonis safočēts „Privātajā Dzīvē” ar kādu blondīni uz rokas (blondīnes vienmēr ir seklas un ļaunas). Ketlīniņai būtībā ir vienalga kāds preteklis Džonis var būt – visļaunākais ir tad, ja viņš krāpj viņu.

Seko banāli strīdi un skriešana pie draudzenes, kas uzvedas kā jau kartona klišeja un metas dziedēt draudzenes sirdi ar tēju, šņabi un kopā iešanu uz klubiņu seksīgā izskatā. Protams, Džonis uzradās tajā klubā, abi paberzējās un izlīga. Ketlīna beidzot mitējas krāpt Raivo un šķiras no viņa. Kaut kāda strīda iespaidā viņi atkal bija sagājuši ragos un Ketlīna aizskrēja pie savas draudzenes, kas kalpoja tikai tādam mērķim. Džonim uznāca Edvarda Kalena moments un šis viņai sekoja un ielīda pa balkonu. Seko drāziens.

“Urdošā vēlme ieraudzīt meiteni – kaut vai iemigušu – ar katru mirkli kļuva mokošāka un nepanesamāka. Džonatans jutās kā narkomāns, kas, palicis bez kārtējās devas, cieš no smagas absistences. Ketlīna bija viņa heroīns, un viņš juka prātā, tikai iedomājoties vien,ka varētu zaudēt to, ko vēlējās padarīt par savu uz visiem laikiem.”

Džonis ir kontrolējošs maniaks, turklāt tik liels alfa tēviņš, ka nemāk meitenei novilkt apakšveļu, bet jau ir saplēsis viņai trīs apakšbikses. Saprotams, vajadzēja iekļaut grāmatas nosaukuma metaforu, bet pēc daudzās atkārtošanas reizēm tas paliek stulbi un apnicīgi (viņš pamanījās saplēst arī vienu blūzi un kleitu.)

Viss līdz šim bija banāli, klišejiski un slikti uzrakstīts. Būtībā miksējums no visām fimām un grāmatām, ko Račko spējusi iedomāties. Bet tad. BET TAD. Ap 350.lpp sākās sižets, kas man vispār radīja vēlmi sākt petīciju, lai Račko turpmāk aizliegtu publicēt grāmatas. Līdz grāmatas beigām man jau nāca vēmiens.

Mūsu dēmonu plosītajam Džonim no pagātnes izlien izvarošanas un slepkavības apsūdzība. Protams, ka viņš būs nabaga pārprastais. O jā, bet līdz tai atklāsmei pašiem tēliem ir jānonāk. Tā vietā, Ketlīna nodemonstrē paraugstundu, ko šādā situācijā nedarīt.

Iedomājaties, ka pie jums atnāk tēvs un draugs, abi bāli un nopietni, nu ir sūdi vagā. Jūsu pašreizējais draugs, kuram ir nosliece uz agresiju un dominēšanu, studijas gados ir dabūjis nopietnu apsūdzību par jaunas meitenes izvarošanu un nogalināšanu. Turklāt viņš savu ir upuri ir sasējis tāpat kā jūs, vienā no mežonīgajām seksa epizodēm.Tikai ģimenes nauda viņam ir ļāvusi atpirkties no apsūdzībām un šo visu lietu norakt, citādi viņš jau būtu cietumā. Baisi, vai ne? Pa taisno jātiņ makšķeres.

Ok,tā kā šī ir grāmata un visiem vajag drāmu, Ketlīniņa vispirms krīt šokā un divas nedēļas pavada gultā „depresijā”, jo viņa ar Džoni taču bija tik dvēseliski vienoti utt. Viņai ir tādas „mežonīgas sāpes”, ka viņa drudža murgos vairs nav pārliecināta, ka nespētu būt kopā ar briesmoni, kas to tādu paveicis. Viņa taču viņu miiiiiiil ar visu tumsu un dēmoniem. Nu, tas nekas, ka tā tumsa ir izvarošana un slepkavība. Šajā brīdī Ketlīna nezin patiesos notikumus, un drīzāk tic, ka Džonatans Holsts ir pastrādājis pirmās pakāpes noziegumus, UN VIENALGA IR GATAVA BŪT AR VIŅU KOPĀ, JO #MĪLESTĪBA.

Ketlīna beidzot izvelkas no gultas un pilnībā sagrauta un izdzēsta, jo toksiskās attiecības ar Džoni acīmredzot bija viņas vienīgā dzīve. Kādi tur vairs sapņi par patstāvīgu dzīvi un modes kolekcijas radīšanu. Nu vismaz Ketlīniņa dodas pie augstas klases psihoterapeites Emīlijas Jansones. Ja neskaita ekstra banālos aprakstus par dr.Jansones kabinetu, pats tēls beidzot liekas pirmais jēdzīgais. Dr.Jansone mēģina Ketlīnu atgriezt realitātē un pie vecās dzīves, pirms Džonis visu pārņēma. Mēģina parādīt, cik toksisks un kontrolējošs viņš bija, cik neveselīgi viens otram viņi bija. Super, ne? Ha, kā tad. Pagaidiet tik, Račko vēl nav pilnībā izspēlējusi visas idiotisma un kaitīguma kārtis.

Tātad ir pagājis laiciņš kopš abi idioti ir redzējušies, un abi atkal saskrienas medicīnas konferencē Tallinā, kas bija ļoti neplānoti, jo Džonis tur aizbrauca pēdējā mirklī. Un tad man vajadzēja fiziski sist pieri pret galdu un bļaut „CIK STULBA TU VARI BŪT??? KĀ TU VISPĀR VĒL ESI DZĪVA, TU LOSENE”. Es atvainojos, bet ne tiešām. Tā grāmata ir murgs un prasa atbilstošu leksiku tās apskatā.

Ketlīna ierauga Džoni ar kārtējo blondīni. Greizsirdība sit augstu vilni. Es nezinu kāda viņai ir mentālā diagnoze, ja iespēja, ka izvarotājs un slepkava varētu būt ticis pāri attiecībām ar viņu, Ketlīnai  šķiet nepanesama. Nu galvā normāls tas cilvēks nav.

„Pēdējā mēneša laikā Ketlīnai kādu brīdi bija šķitis, ka noticis kaut vai minimāls progress viņas atlabšanā, kādu mirkli viņa bija atļāvusies noticēt, ka varbūt kaut kad tālā nākotnē spēs atbrīvoties no savām jūtām un, iespējams, iemācīties dzīvot tālāk bez Džonatana, taču šobrīd meitene jutās kā atgriezusies atpakaļ pašā sākumpunktā.

Džonatans joprojām bija viņas narkotika. Pat ja arī tas bija nepareizi un neveselīgi, un destruktīvi, tā tomēr bija viņas realitāte, viņas dzīve un viņas laime.
Es varētu pie viņa aiziet.

Attiecīgi Ketlīniņa piedzeras ar šampi un uzkuļas pie Džoņa numuriņa durvīm. Viņa vienkārši ZINA, ka Džonis viņai pāri nedarītu. Viņas lielākās raizes, ir ka Džonis būs ar kādu blondīni, jo tas būtu ļoti pazemojoši, nevis, ka viņš varētu viņu novākt. Tā kā viņa ir pilnā, tad Džonis, atverot durvis bez krekla, pilnībā iznīcina viņas pēdējās smadzenes šūnas, un Ketlīna vairs spēj domāt tikai par viņa vīrišķīgo smaku un musīšiem. Džonis vienu brīdi ieprātojas, ka derētu viņai izskaidrot pagātnes apstākļus, bet paņemt Ketlīnu pret sienu ir augstāka prioritāte. Ā, un vēl uzprasīt, vai viņa vēl guļ ar Raivo.

Seko vairākas lapaspuses ar kārtējiem sliktajiem seksa aprakstiem, kas arī ir kā no banāliem ārzemju darbiem. Ketlīna nospriež, ka viņai ir pohuj par visām kriminālapsūdzībām un psihoterapeitei nav taisnība, jo viņu drāziens, atvainojos, MĪLESTĪBA ir skaistāka un stiprāka par visu.

„Es nupat pārgulēju ar slepkavu un mīlu viņu pārāk stipri, lai to nožēlotu.”

Viss ir hepī end? O nēeeee. Ketlīna atkal ierauga dzeltenās prese bilžukus, kur Džonis mīca kādu blondīni, un ir SĀPES, un viņai atkal salauzta sirds, un jātiņ makšķeres. Galvenais, ka slepkavība piedota. Tikai striptīzkluba apmeklējums laikā, kad viņi pat nebija kopā, nav piedodama lieta.

Kamēr Ketlīniņa tiņ makšķeres, lasītāji beidzot tiek pamazām aplaimoti ar patieso stāstu par Džoņa pagātni un mežonīgajiem augstkolas gadiem. Ā, un viņš taču bija tik mežonīgs un destruktīvs, jo viņa liela ļove Viola krāpa Džoni ar Džoņa tēvu. Viss, pasaules gals un jāpaliek par Latvijas lielāko mērgli.

„Savas īpatnējās bandas biedru lokā viņi bija regulāri dalījušies ar savām meitenēm, tas nebija nekas neparasts. Viņi visi bija simtprocentīgi heteroseksuāli, taču visādi citādi viņu skarbajās izvirtībās nepastāvēja sevišķi daudz robežu.”

Ak, dievs, paldies Račko!!! Ja nu es būtu padomājusi, ka Džonis ir tikai 99% heteroseksuāls???!

Uzreiz taču visu melno pagātni nevar pateikt, tāpēc labāk turpinām klubiņā, kur Džonis uzkluļas ar savu ex Violu. Un Ketlīniņa nospriež, ka derētu paflirtēt ar to tēva draugu Hausmani, lai kaitinātu Džoni. Izrādās,ka Hausmanis spēlēja līdzi un tad izgāja kopā ar Ketlīnu uz tumšu autostāvietu, lai viņu izvarotu. Laikam tāpēc, ka viņa vulgārā  sieva Alise Hausmane guļ ar Ketlīnas tēvu, un vispār ir ieķērusies Džonī, un šī būs kā atriebība. Bet Džonis uzrodas kā lieliskais glābējs un atštaukā nelietīgo Hausmani. Pēc tam notiek tikpat lieliska upura vainošana. Lai arī cik stulba bija Ketlīna, šoreiz gan taisnība ir viņas pusē, bet atceramies, ka Račko ienīst sieviešu dzimumu, tāpēc pievieno vēl vienu problemātiku.

Es beidzot varu vēstīt priecīgo ziņu – klāt ir pēdējais fināls. Sākot ar izlaišanu caur Liepājas pludmali, jo Džonis ir tik perfekts, ka māk profesionāli nodarboties ar kaitbordu un piedalītes sacensībās, vēl vairāk klišejām un ATKAL abu idiotu pārgulēšanu. Vispirms gan ir progress un šie atceras, ka mutes ir domātas arī runāšanai! Ketlīna uzzina, ka divas nedēļas guļot depresņikā Džonis bija braukājis gar viņas māju un nebija no viņas atteicies un ignorējis! Jo tas bija svarīgais fakts, ko ģimene tobrīd noklusēja pēc krimināllietas uzzināšanas – ka atpircies slepkava braukā gar viņas māju, jo viņu miiiiiiiil!.

Beidzot arī atklājas tie patiesie apstākļi – Džonis upuri tikai sasēja, izdrāza un atstāja saviem čomiem. No rīta jau bija mirusi, un pārējie čaļi apgalvo, ka nav vainīgi. Džonis ar Ketlīniņu vienojas emocionālā ainā, mīlestība sit augstu vilni, ak vai, debesis uz zemes virsas. Bet tas vēl nav viss! Kad Džonis nākamajā dienā apskata kaitborda dienas bildes, atklājas šokējoša lieta! Kas tā ir par Ketlīniņas psihoterapeiti?! Tā taču ir Džoņa nelīdzsvarotā bijusī mīļotā! Viss, ko viņa teica par Džoņa kaitīgumu Ketlīniņai bija atriebības un nomelnošanas kāres! Un ziniet ko! Pienāk psiholoģiskā konsultācija, un viņa vispār mēģina Ketlīnu nogalināt! Vispirms noindēt ar kafiju,bet uzradās Džonis un apturēja šo ļauno plānu, un tad viņa vienkārši metas virsū Ketlīniņai ar savu šiko gredzenu, kurā ir dzelksnis! Un aizturiet elpu – viņa arī bija tā, kas nogalināja to studenti un iegāza Džoni un viņa bandu!! Kad psihoterapeite saprot, ka nav uzvarējusi, viņa ietriec dzelksni sev kaklā un izdara pašnāvību, un viss ir laimīgi beidzies.

Ketlīniņa aizlido uz Ņujorku dzīvot kopā ar Džoni, un epilogs atklāj, kā viņa gadu vēlāk Manhetenā prezentē savu plaši atzīto tērpu kolekciju. Seko vēl vairāk banalitāšu un nereālisma,un viss noslēdzas ar pēdējo dvēselisko drāzienu.

PRIEKA ASARAS, MĒS ESAM TO IZTURĒJUŠI!!

Man ir kauns, ka kaut kas tāds tika publicēts tikai peļņas dēļ. Lai arī cik absurdi un ne pārāk kvalitatīvi ir ārzemju erotiskie romāni, vēl neviens nav bijis tāds slima suņa murgs kā Račko pamanījās uzcept, tikai tāpēc, ka niša bija brīva un saoda naudu.(#KautKāJāpelnaDzīvē) Man kauns par izdevniecību, kas to ar smaidu uz lūpām grūž visiem sejā un aicina pirkt, un pēc tam priecājas par nacionālo bestselleru.

Oi, man vajadzēja izlikt šīs emocijas, un es nenožēloju neko.

Račko murgs turpinās, nauda griežas, viņa raksta vēl otro un trešo daļu laikam vēl šim pašam murgam. Es ceru, ka ar laiku lasītāji un pircēji būs gudrāki, un sapratīs, no kuras puses pūš vējš.

 

 

 

 

 

 

Advertisements