Apsveicamā ātrumā pie mums ir nonācis kārtējais Lindas Nemieras romāns, šoreiz gan izkāpjot no ierastā fantāzijas lauciņa. Mistērijas un brīnumainu lietu šajā darbā gan netrūkst, un autore arīdzan ir palikusi uzticīga savam vieglajam un humoristiskajam stilam. Tā nu„Sofijas noslēpums” izvērtās tieši par tādu vasaras lasāmvielu, uz kādu biju cerējusi.
Veronika aizvada savas dienas deldējot Vecrīgas bruģi un stāstot par arhitektūras mistisko pusi tūristiem, kuri kādreiz nežēlo arī kniebienus mīkstumos. Kad viņas draudzene nāk klajā ar ideju par ceļojumu uz Turciju, lai izrautos no savām mīlestības dzīves nedienām, Vera piekrīt atpūsties arī no savas rutīnas un kādu laiku veltīt atslābinoties un apskatot Stambulas skaistākās vietas. Viņa gan nenojauta, ka Marutai ir radies plāns šo atvaļinājumu izmantot, koncentrējoties uz kādas mistērijas pārbaudīšanu. Tā teikt, vēsturniekiem brīvdienas nekad nav tikai brīvdienas.
Sācies pie Svētās Sofijas katedrāles, abu draudzeņu ceļš drīz vien piedzīvo neparedzētus pagriezienus un iemet piedzīvojumos, kuri dažbrīd pat apdraud dzīvību. Taču kultūras darbinieki tik viegli nepadodas, un Veronika attopas notikumu juceklī, kas nedēļas laikā viņu izrauj cauri vairākām valstīm. Un pat tad, kad skarbā realitāte un ikdienas rutīna atgādina par sevi, nekad nevar būt drošs, ka nākamā diena vai nedēļa neslēpj jaunu notikumu pavērsienu…
Varbūt tie, kam šis būs pirmais lasītais Lindas romāns, jutīsies nedaudz pārsteigti par izteikti latvisko sarunvalodas stilu un atsaucēm, taču jau pieredzējušākiem lasītājiem tā ir kā atgriešanās mājās. Man šī pieeja vienmēr ir tikai paspilgtinājusi sajūtu, ka tēli varētu būt īsti, un arī latviešiem gadās traki vai pārdabiski piedzīvojumi. Jau pavisam drīz pie šī stila pierod, un rodas vēlme lasīt vairāk grāmatas par pašmāju notikumiem.
Grāmatai ir tikai nedaudz vairāk par divsimt lapaspusēm, bet pat ar to, stāstījums pa vidu draudzeņu nedienām un mīklu risināšanai pamanās atsvaidzināt vēstures zināšanas. Es nudien nesmādētu šo palasīt vidusskolas laikā klāt kultūras vēstures stundām. Nekas tā nenostiprina informāciju, kā ass sižets uz tās fona.
Linda atkal pamanījusies sarakstīt, tā teikt, interaktīvu romānu. Papildus vēlmei apmeklēt minētās vietās, klāt nāk… izsalkums. Jo kultūru, kā zināms, vislabāk iespējams sagaršot ar vēderu un dažādie citu valstu ēdieni ir atainoti ļoti kārdinoši. No vēliem gājieniem uz veikalu neglābj pat attālināšanās no autores Kaķača sērijas.
Kad pāris pēcpusdienās ir izrauta cauri teju visa grāmata, pienāk noslēgums. Neliels realitātes spēriens šeit un kāds dīvains ļaundara monologs tur… Bet viss ir līdzsvarā un dažas pēdējās lapas uzbūra nudien kvalitatīvas beigas. Nišā par šādu noslēpumu meklēšanu autoram vienmēr jāizdara ir izvēle – vai ļaut varoņiem to atrast? Vai tomēr labāk, lai tas paliek grimis aizmirstībā? Manuprāt, Linda ar šo uzdevumu tika galā lieliski.
„Sofijas noslēpums” ir perfekta vasaras piedzīvojumu grāmata, kur ar pudeli vīna un labu draudzeni viss atrisinās, pa ceļam vēl iekuļoties trakās situācijās ar vēstures garšu. Pievienojot arī gana daudz reālisma un spriedzes, kā arī interesantas teorijas par pagātnes personāžiem un viņu paveikto, šis romāns apvieno labāko no dažādiem žanriem, kas varbūt līdz šim likušies nokombinējami. Vēl daži gadi, lai uzspodrinātu prasmes, un Lindu Nemieru varēs sākt saukt par Sofijas Kinselas Latvijas variantu.
Dzīve mums apkārt mainās tik strauji, bet svētās grāmatas ir sarakstītas pirms tūkstošiem gadu. To sludinātās idejas ir novecojušas un neaktuālas. Bet vēlme kaut kam ticēt ir saglabājusies. Un to izmanto visādi sludinātāji, ekstrasensi un fantastikas rakstnieki. Paskaties, cik Tolkīna grāmatas ir populāras! Vai Harijs Poters! Kurš nezina Hariju Poteru?! Jo – mums gribas ticēt! Vienalga kam! Galvenais, lai tas ir kaut kas brīnumains un izklaidējošs!
Vilka Midzenis 