Džons Grīns “Katrīna pēc Katrīnas”

Teorētiski, paņemot rokā Džona Grīna grāmatu, ir jau zināms, ko sagaidīt. „Katrīna pēc Katrīnas” hronoloģiski ir Grīna otrais romāns, un sākotnēji man likās, ka arī viens no vājākajiem. Tad gan notika beigas, un īstenojās vēl viens autora firmas gājiens, kur grāmatas noslēgums izmaina visu viedokli par iepriekš notikušo.

Kolins Singltons ir brīnumbērns, kuram visas draudzenes ir bijušas Katrīnas. Veselas deviņpadsmit. Jau sākot no bērna kājas, Kolins ir vajājis šo septiņu burtu kombināciju… un Katrīnas vienmēr viņu ir pametušas. Pēdējā, K-19, salauza puiša sirdi vēl nebijušos apmēros, tāpēc Kolina draugs Hasans aizvelk viņu ceļojumā, lai brīnumbērns izvēdinātu galvu un redzētu arī ko citu no pasaules, nevis tikai anagrammas un Katrīnas.

Kas bija paredzēts kā pārbrauciens ar mašīnu cauri vairākiem štatiem, aprāvās salīdzinoši tuvu, kādā nomaļā pilsētelē Gatšotā. Puiši mirkļa impulsā gribēja apskatīt Austroungārijas erchercoga kapavietu, taču tas izvērtās pa palikšanu šajā nostūrī pat uz vairākām nedēļām. Kolins ar Hasanu satiek Lindsiju (kas gan ir pievilcīga, bet nav Katrīna) vēl vienu Kolinu un viņu draugus, piestrādā par veco darbinieku intervētājiem tamponu aukliņu fabrikā, dodas mežacūkas medībās, un caurmērā dara visu, ko nekad no sevis nebūtu sagaidījuši.

Kolinam rodās spontāns mērķis, kas sakņojas dziļāk viņa identitātes uztverē. Viņš gan ir brīnumbērns, bet var arī nekļūt ģēnijs, ja nepaveiks ko ievērojamu. Viņš ir pamests jau deviņpadsmit reizes, bet, iespējams, ir radāma matemātiska formula, kas paredz attiecību gaitu. Kolina Singltona vienīga cerība kļūt oriģinālam ir uzrakstīt Katrīnu Paredzamības teorēmu.

Atzīšos, es biju izlasījusi pusi no grāmatas, bet man joprojām īpaši nerūpēja ne tēli, ne viņu mērķis.  Kolins varbūt ir brīnumbērns, bet viņam arī padodas čīkstēšana par savām (ne tik nopietnajām) problēmām. Bet tad, laika un lappušu gaitā, romānā parādījās arvien vairāk dzīvības. Gan Hasans, gan Lindsija ieguva pavisam jaunu dzirksti, un arī Kolinam varēja sākt vairāk just līdzi.

Mani uzvarēja pēdējās trešdaļas humora ainas. Es sen nebiju tā smējusies par grāmatā aprakstītiem starpgadījumiem – burtiski ar saķertu vēderu, asarām acīm un knapi kampjot pēc elpas. Tad humors drīz vien pārvirzījās uz sižeta atrisinājumu, kas gala beigās izvērtās par kaut ko citu, nekā no šīs grāmatas biju gaidījusi. Protams, Džons Grīns un filozofējoši jauniešu tēli ir neatdalāma parādība, bet šoreiz tas viss saslēdzās kopā tik brīnišķīgi un reāli, ka man pēc izlasīšanas vēl ilgi skanēja galvā daži citāti. (Tos gan šeit neizcelšu, jo tie tik fantastiski bija saistīti ar tekstu, ka man neceļas roka viņus izraut no konteksta un atņemt lasīšanas atklājumu.)

Rezultātā, tāpat kā grāmatas tēliem piedzīvojumi un atklāsmes izrādījās citas nekā gaidītās, arī man šis lasīšanas piedzīvojums beidzās citādi, nekā biju paredzējusi. Nezinu, vai tas tā bija plānots, vai tas ir veids, kā izvēlos redzēt šo romānu, bet man „Katrīna pēc Katrīnas” viennozīmīgi šķiet ellīgi labi konstruēta grāmata. Turklāt tajā esošās algebras teorēmas ir reālas, un tās ir sastādījis autoram pazīstams matemātiķis Daniels Biss. Iesaku izlasīt arī grāmatas pielikumu, sevišķi pēdējos teikumus…

Tā nu beidzās mans ceturtais piegājiens Džonam Grīnam. Sāku kā mērens skeptiķis, kam viņa stils varbūt nedaudz jau bija apnicis, taču nu fanoju ar jaunu sparu. Šīs grāmatas nav nekas grandiozs vai leģendārs, lai būtu pelnījušas  5 no 5 zvaigznēm, taču es galvenokārt vērtēju savas sajūtas pēc izlasīšanas. Ja es sajūtu tādu episkumu, tad man ir vienalga, vai to ir radījis glancēts Pulicera prēmijas laureāts, uz otrreizēja papīra iesieta lubene, vai kā šajā gadījumā  – it kā banāla jauniešu grāmata. Atliek tikai aizvērt pēdējo vāku un nočukstēt: „Heirēka.”

Bet mātes melo. Tas ietilpst viņu darba pienākumos.

Es gribu lidot zemu, lai mani nepamana neviens radars, jo tad, kad sāc izcelties, tevi arī notriec. Jo izcilāks esi, jo ļaunāka tev dzīve.

Kolinam pietrūka arī tā, kaut tas nekad nebija noticis. Viņam pietrūka savas iztēlotās nākotnes.

 Es domāju, ka nekad nevar aizpildīt tukšumu ar to, kas to radījis. [..] Man šķiet, ka trūkstošie gabaliņi vairs nekad neiederas savās vietās, ja reiz tie ir pazuduši.