Sallija Grīna „Zaudētā puse”

Beidzot esmu sagaidījusi savu nr.1 grāmatu šogad – jau otro reizi. Marta beigās pasaule piedzīvoja „Half Lost” izlaišanu, un Zvaigzne ABC ir sekojusi ar tulkojumu vien astoņus mēnešus vēlāk. Tas bija signāls beidzot tik pāri sirdssāpēm un dod ieskatu, kas šajā triloģijas noslēgumā ir sagaidāms. Ja godīgi, man ir bail izteikties pat aptuveni, jo tas bija vienkārši grandiozi, un šķiet, ka ir jāuzrauga katrs vārds, lai neradītu kādu maitekli. Viens nepārprotami ir skaidrs – tā vienkārši uz galvas mesties iekšā šajā grāmatā nav ieteicams, jo tiem, kuriem rūpēja tēlu liktenis jau pirmajās divās grāmatās, gaidāmi sevišķi emocionāli pārdzīvojumi. “Zaudētajai pusei” labāk tuvoties lēni un piesardzīgi, visu laiku sev atkārtojot,ka nekas nav garantēts…

„Mežonīgā puse” beidzās, maigi izsakoties, intensīvā momentā. Kaujā pie Bjalovežas Brīvo burvju alianse tiek teju iznīcināta, kad Analīsa, savu motīvu vadīta, sašauj un nogalina Markusu. Viņš vienīgais būtu spējis nodrošināt izredzes veiksmīgam uzbrukumam, vai vienkārši ar izdzīvošanai.Taču tagad puse no alianses un Markuss mirst, Neitans apēd tēva sirdi un pārņem viņa talantus, kā arī zvēr atriebību Annalīsai par viņas pastrādāto.

Jā, Sallija Grīna nejokojas apkārt. Ja kāds vēl nebija uztvēris brutālās noskaņas no “Tumšās Puses”, tad “Mežonīgā puse” ne reizi vien pierādīja, cik tumšs un asiņains gabals tiek lasīts. Bet par spīti tam, fanu bāze bija diezgan satricināta, kad internetā ekskluzīvi tika publicētas pirmās trīs nodaļas no “Half Lost”. Viss bija vēl daudz, daudz trakāk un intensīvāk, nekā gaidīts. Ha ha ha, un tad notika pārējā grāmata un sākums bija vien kā šūpuļdziesma. Bet par visu pēc kārtas.

Neitanam nepavisam nav labi. Ierauts karā, kļuvis par slepkavu, apēdis tēva sirdi, puisis ir uz robežas ar prāta zaudēšanu. Atrast Annalīsu ir kļuvis par viņa apsēstību, ar kuru alianse nav mierā, jo Neitans ir pārāk vērtīgs, lai patrulētu apkārt un nogalinātu atsevišķus medniekus, lieki riskējot ar savu dzīvību. Viņš gan sāk apgūt no Markusa pārņemtos talantus, bet lai arī tie ir izdevīgi, tomēr nepadara viņu neievainojamu.

Dzīvi palikušie alianses locekļi mitinās nomaļās apmetnēs, kas izkaisītas pa visu Eiropu. Neitans un Gabriels skaitās pie Greitoreksas apmetnes, kaut gan dzīvo nostāk. Daudzi sabiedrotie un jauniesauktie nav sajūsmā par Markusa dēlu, un Neitans pavisam noteikti nav sajūsmā par jauniesauktajiem. Karš pret Soula vadīto Balstasiņu Burvju Padomi ir diezgan izmisīgs; Volends ar saviem eksperimentiem ir nodrošinājis medniekus ar papildus talantiem, taču alianse negrasās padoties.

Gabriels baidās, ka Neitans nespēs mitēties un pilnībā pazaudēs sevi. Viņš vairākkārt lūdz Neitanu aiziet no šī neprāta un dzīvot tālu prom no tā visa, pirms vēl ir par vēlu. Neitans gan apzinās, ka nekad nebūs patiesi brīvs, kamēr Souls un Volends, un Džesika ar saviem medniekiem netiks apstādināti. Arī Markusam bija jābēguļo un viņš nekad nespēja atslābt, ne pa īstam. Tieši tādēļ tēvs bija licis Neitanam atriebtiem baltasiņiem pilnībā un nogalināt visus medniekus. Tā nu puisis savās vēlmēs ir iespiests starp diviem dzirnakmeņiem, un tikmēr nogalināto skaits uz viņa sirdsapziņas tikai pieaug. Piecdesmit… sešdesmit…. Bet viņš neapstāsies, kamēr to vidū nebūs arī Annalīsa.

Alianses apmetņu dzīve ritēja samērā mierīgi, trenējot mācekļus un ievācot ziņas, taču kādā brīdī izplēn arī pēdējā miera ilūzija. Uzbrukumi, gūstekņi, apmetņu pārvietošana, vecu draugu satikšana un jaunas informācijas iegūšana… Neitanam paveras kāda iespēja, kas varētu nodrošināt papildus izredzes cīņā pret Soulu, bet visam ir sava cena.

„Zaudētā puse” atkal ir noris ļoti lielā tempā, un nemanot, grāmata jau ir pāri pusei, un tad jau klāt fināla sadursme. Ak vai, Sallij, nu kāpēc… Es joprojām esmu traumatizēta, jo dažas pēdējās nodaļas vienkārši iznīcināja mani uz vairākām dienām. Gadās grāmatas, kas spējīgas atstāt ļoti spēcīgu iespaidu un visu laiku atgriezt pie sevis domas, taču šāda līmeņa sagrāvi es nekad vēl neesmu piedzīvojusi. Pati pasaule, tēli un vēstījuma stils ir tik sevī ievelkošs, ka šī triloģija šķiet vairāk nekā reāla. Tādēļ arī emocionālā piesaiste ir daudz lielāka, un reakcijas uz notikumiem – pavisam jaunā līmenī.

Bet pirms beigām nāk citas ļoti labas lietas. Neuzskatu to maitekli, jo tas sen bija skaidrs, un autores apstiprināts. Jā, Neitans un Gabriels tiešām saiet kopā. Nekādas biseksualitātes patirināšanas deguna priekšā, tikai lai iegūtu ažiotāžu, un tad neizpildīt savus mājienus. Laižam uguņošanu, jo tāpat kā citas tēmas, arī šo līniju Sallija paveica izcili. Atšķirībā no uz nerviem krītošiem jauniešu romāniem, kur romantiskā līnija pamatīgi sakrīt uz nerva un sabotē pašu sižetu, „Zaudētā puse” nekādā ziņā uz to nefokusējas. Tā vienkārši ir lieta, kas ir.

Mana nebeidzamā sajūsma ir par Sīlijas, Vanas un Greitoreksas tēliem. Šajā grāmatā pievienojās vēl viena interesanta persona – Ledžeri. Žēl, ka par viņu uzzinājām samērā maz, jo Ledžeri sev līdzi atnesa plašākas un dziļākas tēmas par raganu spējām.

Tulkojums gan dažbrīd nojauca gaisotni. Nesaprotu iemeslus, kāpēc gan „kill” vietām būtu jāpārveido par „nomušīt” vai „nožmiegt”,”her” jāuzliek par „meiča” un „hi” jāpieņem par „čau”. Tas viss ļoti griež acīs, jo “Tumšās puses” triloģija galīgi nav kaut kāds tīnīšu gabals ar attiecīgi vieglo stilu. Pats stāsts norit kā ārpus laika, jo nav ierastās pilsētvides un tehnoloģijas.

Grāmatā ir daži motīvi un izteikumi, kuri stāsta gaitā vairākkārt tiek pieminēti. Sallija ir savijusi perfektu tīklu, kas visu laiku ir bijis vadīts vienā virzienā, pat ja sākumā to nejutām. Tiesa, pakrūtē konstanti ir jūtams truls žņaudzējs, jo lai arī cerība par nākotni ir, tā tomēr nespēj atvairīt bailes par ne tik veiksmīgu iznākumu.

Iznākums bija… wow. Pat ja nebūtu jāuzrauga maitekļi, es diez vai zinātu, kā to raksturot. Noraudāt vairākas nodaļas no vietas nav joka lieta. Bet tas bija arī tik labi. Nedomāju,ka es jebkad biju ticējusi vienkāršam atrisinājumam, un Sallija piepildīja mūsu cerības godam. Tiesa, fanubāze sašķēlās divās frontēs, jo daļa bija nikna un vairāk nekā neapmierināta. Internetam vienmēr patīk par kaut ko sūkstīties, tā kā to noteikti nevar ņemt par raksturlielumu. Ir risks, ka šīs divas frontes izveidosies arī starp lasītājiem no Latvijas, bet nudien nav iespējams paredzēt, kurš būs kurā.

Lai vai kāda būtu mūsu reakcija, fakts paliek fakts, ka Sallija Grīna ar šo triloģiju uz ilgu laiku atstās zīmi  jauniešu literatūrā. Trīs gadu laikā, tā daudziem ir kļuvusi par iedvesmu uzdrošināties un cerību bāku cīņā par labāku nākotni un dažādāku jauniešu literatūru, kur tēlos varētu ieraudzīt arī sevi.

Nu ir pienācis laiks pēdējās recenzijas pēdējai rindkopai. Ir tik dīvaini atlaist Neitanu, un sākt lasīšanas ēru, kur vairs nav gaidāmi turpinājumi par šo pasauli.(Tiesa, ir divi mazie stāsti – „Half Lies” un „Half Truths”.) Es zinu, ka es turpināšu pie tās atgriezties un vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz salauzt savu sirdi. Izteikumi par to, ka šis ir Potera atdarinājums, vai ka slavinošās atsauksmes ir uzpirktas, tā īsti nav beigušies. Joprojām nespēju saprast, kāpēc cilvēki nesaprot, ka grāmatas izraisa dažādas reakcijas. Jā, mēs esam tāds dīvaiņu pulks, kuriem šī triloģija ir sevišķi dārga un tā uz mūžu būs favorītos. Nē, visiem nav obligāti tā justies. Es nudien iesaku dot „Tumšajai pusei” vismaz iespēju. Var gadīties, ka ar to iegūsiet mūžam neaizmirstamus iespaidus.

P.S. Norellei ir izdevies fenomenāli noķert un atainot “Zaudētās puses” grāmatas noskaņas.

– Vai es esmu kara varonis vai psihopātisks slepkava?
– Tu neesi psihopāts un neesi slepkava. Neesi slikts. Neesi ne drusciņas ļauns. Tu esi iekūlies asiņainā karā, un tas tevi sagrauž – tas tikai pierāda, cik īstenībā esi normāls.

 

– Pa to laiku mirs cilvēki.
– Cilvēki vienmēr mirst. Tas ir drausmīgs ieradums, bet tu to nekādi nevari mainīt.

 

– Tu ilgi biji prom. Vai biji pazudis?
– Biju ievainots, nevis pazudis.