Izziņota jau iepriekšējā gada Ziemassvētkos, visu gadu cītīgi gaidīta un beidzot arī sagaidīta, grāmatnīcu plauktos nonāk „Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā grāmata, kas vienlaikus iepazīstina latviešu lasītājus ar citur jau izdaudzināto Džo Aberkrombiju. „Pusķēniņš” ir aizraujošs romāns ar pareizo daudzumu atriebības un piedzīvojumiem, lai to nolikt malā būtu gana grūti.
Jārvi ir Getlandes ķēniņa jaunākais dēls, kuram nekas dižs nav paredzēts. Piedzimis ar kroplu roku, puisis jau ir pieņēmis savu likteni un nemaz nealkst karot vai valdīt. Tā vietā Jārvi mācās, lai kļūtu par maģistru, kas ir padomdevēji un dziednieki. Tiesa, visi nākotnes plāni tiek sagrauti, kad gan ķēniņš, gan viņa vecākais dēls tiek nogalināti. Jārvi jākļūst par nākamo Getlandes valdnieku, no kura visi sagaida atriebi par izlietajām tēva un brāļa asinīm.
Tā nu zēns, kuram īsti derīga tikai viena roka, nonāk ķēniņa amatā. Daudzi par to vīpsnā, daudziem viņš ir vien pusķēniņš. Jārvi lieliski apzinās savus trūkumus, bet viņa pusē ir Maģistrāta pārbaudījumam apgūtās gudrības un ass prāts. Viņš uzsāk atbildes karagājienu pret kaimiņzemi, taču viss izrādās daudz sarežģītāk, un pats grūtākais Jārvi ir tikai priekšā.
Lai gan Latvijas blogosfērā kādā brīdī parādījās viedokļi, ka „Pusķēniņa” tulkojums ir diezgan švaks, mani pat tas ierāva un aizrāva jau pirmajā nodaļā. Nepaspēju pat aizdomāties par kvalitāti, kad jaunradītā Getlandes pasaule bija mani pārņēmusi. Teorētiski romāns ir fantāzijas žanrā, taču pašu maģiju te sastapt vēl nevar, ja neskaita senos mītus par elfiem, kas sašķēla Dievu 409 šķēpelēs, no kurām tad tālāk radās dievi, kurus Getlandes ļaudis pielūdz. Visa iekārta atgādina šo to no Skandināvijas un ir absolūti šarmanta.
Jārvi ir ļoti interesants tēls, kas grāmatas gaitā piedzīvo ievērojamu izaugsmi. Gan izsmiets, gan nodots, gan mocīts, sākotnēji šķiet, ka puisis tiek galā tīri labi – jo mēs visu piedzīvojam no viņa skatpunkta un viņa „balsī”. Tikai pēc tam, kad pats Jārvi apzinās savas kļūdas un iepriekšējo uzvedību, arī lasītājs spēj vairāk distancēties un pavērties uz ralsturu starpību, kas ir liela. Manuprāt, tā grāmatās ir viena no aizraujošākajām lietām.
Romāns lasās ļoti strauji, un uz beigu pusi sāk parādīties vesela kaudze ar atklājumiem un sižeta pavērsieniem. Ja acis ir turētas vaļā un visi tēli uztverti ar aizdomām, tad varbūt pārsteigumi nav tik lieli, taču gandarījums par uzminēto arī ir tā vērts. „Pusķēniņš” seko diezgan klasiskam sižetam, kura atsevišķas daļas ir iespējams paredzēt, bet tas nekādā gadījumā nemazina lasīšanas prieku.Tieši otrādi – kas gan nemīl ieritināties savā mīļākajā segā ar savu mīļāko dzērienu rokās? Tāda pati sajūta ir ar dažām grāmatām, kur elementu atpazīšana tikai nodrošina to vēl stiprāku iemīlēšanu un mājīguma sajūtu.
Triloģija ir aizsākta spēcīgi un interese iepazīt tuvāk Sašķeltās jūras apvidu ir iedegta. Tā runā, ka šis ir tāds „vieglais Aberkrombijs” un citas grāmatas autoram ir daudz iespaidīgākas. Ļoti labi, gaidīsim arī tās, bet pagaidām baudīsim ieskatu autora paņēmienos un stilā, tā teikt, no pamatiem. „Pusķēniņš” ir vairāk uz jauniešiem tendēta grāmata, kas notur sevi labā līmenī un attaisno cerības. Otrā daļa vairs nav aiz kalniem, tā kā var droši izrauties no ikdienas, lai ļautos valdnieku intrigām, jūras ceļojumiem un cilvēka nesalaužamās gribas pierādījumiem.
Vilka Midzenis 