Reti kura grāmata ir spējīga radīt ar neko nesajaucamu auru. „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” ir tieši šāda noskaņu grāmata, kas vēl ilgi pēc izlasīšanas atstās spēcīgu pēcgaršu. Autore savā debijā ir spējusi radīt maģisku, vietām jautru, bet galvenokārt saldsērīgu darbu par vairāku paaudžu dzīvi un spārnotu meiteni to centrā.
Lai izprastu kādu tēlu, ir jāatgriežas pie tā saknēm. Eivas Lavenderas gadījumā, viss viņas ciltskoks ir bijis savādiem un neparastiem personāžiem pilns. Viņas vecmāmiņa no mātes puses, dzimusi vēl 1904.gadā Francijā, savā ziņā aizsāk šo tuvi savijušos neparasto atgadījumu tīklu. Emiljēna Rū, viņas māsas un brālis pirmie piedzīvo šķietami neticamas un neiespējamas lietas. Bet kurš gan var spriest, kas ir vai nav iespējams? Viens gan ir jāatzīst – pat maģiski notikumi ne vienmēr būs skaisti un priecīgi.
Rū ģimene kādā brīdī pārceļas uz Ameriku, un vēl pēc laika Emiljēna ar savu vīru nonāk Sietlā, kur tad arī koncentrējas viss turpmāko atgadījumu epicentrs. Dzimst Eivas māte Viviāna. Vēl pēc laika, 1944.gada piedzims arī pati Eiva Lavendera un viņas dvīnis Henrijs, taču citādi veselā meitenīte piedzims ar spārniem pie pleciem. Vienīgi viņas māte un vecmāmiņa par to sevišķi nebrīnās…
Kāda var būt dzīve spārnotai meitenei, kuras vecmāmiņu pilsētā tāpat uzskata par raganu, un par kuras māti klīst vēl citas baumas? Eiva un Henrijs uzaug nošķirtībā, taču nevienu nav iespējams pasargāt no dzīves. Eivas sešpadsmitajā mūža gadā viņu beidzot atrod liktenis – ar visiem tā piedzīvojumiem un sāpēm.
Pasniegta kā pašas Eivas vēlākie pētījumi par ģimeni, grāmata ir oriģināla ar savu stāstījuma stilu vien. Tas arī ļauj izvairīties no paslīdēšanas klišejas virzienā par īpašo sešpadsmitgadīgo meiteni, ar kurām fantāzijas grāmatas pēdējā laikā ir pārāk pilnas. Nē, „Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” man visvairāk gribās raksturot kā dzimtas stāstu. Notikumos ir iesaistītas trīs paaudžu sievietes, un lasītājs ir liecinieks viņu visu pārdzīvojumiem un mūžiem. Šī dzimta vienmēr ir bijusi dīvaina un ar spējām.
Tātad mums ir spēcīgi un sarežģīti tēli un dažādi notikumi Minhauzena melu stāstu stilā. Šo kombināciju brīnišķīgi papildina retro gaisotne no divdesmitajiem līdz pat sešdesmitajiem gadiem. Parasti es neesmu sajūsmā par vēstures glorifikāciju, taču šeit tas ir tieši pareizajā daudzumā un lieliski iederas gaisotnē. Kaut kā šķiet, ka pagājušajā laikmetā viss būtu bijis iespējams.
Kā jau maģiskajā reālismā, daudzām lietām izskaidrojuma bieži vien nemaz nav. Tā tas ir, tas ir noticis, tāda ir pasaule. Ar laiku pie tā ir tā pierasts, ka nekas vairs nešķiet dīvains vai nedabisks. Cilvēku raksturi ir vienādi skaisti vai šausmīgi jebkurā realitātes versijā. Tieši uz tiem gala beigās koncentrējas pats stāsts. Fantāzija nostādās pretstatā ar atgadījumiem, kas ir tik pazīstami no mūsu ikdienas, vēl vairāk uzsverot tos, liekot domāt par to problemātiskumu. Mīlestības sāpes, izniekotas dzīves, vardarbība – labai literatūrai ir spēja parādīt šīs lietas jaunā aspektā, kas lasītājam sniedz kādu mācību un arī vēlmi mainīt un uzlabot sevis paša dzīvi.
Rezultātā Lezlija Voltone ir uzbūrusi trausli sāpīgu, bet arī iedvesmojošu stāstu par ģimeni un dzīvi, ilūzijām un smagām atklāsmēm. Varbūt to nāktos nosaukt par sieviešu romānu, taču auditoriju nudien tā nevajadzētu ierobežot. Katrs te var iegūt ko savu, un vīriešiem tieši būtu ieteicams pavērties uz lietām ar jaunām acīm. “Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas” noteikti varu ierindot savu šī gada favorītu sarakstā, kā arī pie tiem darbiem, kurus gribu ieteikt visiem lasošajiem ļaudīm.
„Daudzi mani uzskatīja par mīta iemiesojumu, staigājošu pirmšķirīgu leģendu, pat pasaku. Daži mani uzskatīja par briesmoni, par mutāciju. Man par lielu nelaimi, vienreiz mani noturēja par eņģeli. Mātei es biju visa pasaule. Tēvam – itin nekas. Vecmāmiņai es biju kā ikdienišķs atgādinājums par sen zaudētām mīlestībām. Taču es zināju patiesību – dziļi sirdī es to apzinājos vienmēr. Es biju tikai meitene.”
„Kad no kuģa klāja pavērās skats uz Amerikas krastiem, visi pasažieri reizē atvieglojumā tik stipri nopūtās, ka tas izmainīja vēja virzienu un pagarināja ceļojumu par vienu dienu, bet tas bija sīkums.”
„Spēja paredzēt nākotni, kā es vēlāk sapratu, ir bezvērtīga, ja nav iespējams neko iesākt, lai to mainītu.”
Vilka Midzenis 