Šoreiz martā izlasīju…. 23 grāmatas. Tā nosacīti, jo daudzas trāpījās īsas, vai arī dzejas krājumi. Pa vidu klasikas pārlasīšanai trāpīju arī uz ļoti kaitinošiem gabaliem vai visa gada favorītiem, tā kā par dažādību nevarēju sūdzēties.
Lev Grossman „The Magician’s Land”
Pēc „Burvju karaļa” izlasīšanas man paslīdēja roka, kāja un vēl arī pusotra acs, un es turpināju lasīt triloģijas noslēgumu oriģinālvalodā, nespējot sagaidīt nākamo gadu. Tas bija tik…!!! Oi, ir vērts paciesties līdz latviskajam tulkojumam, kuru noteikti lasīšu vēlreiz.
K.S. Lūiss – “Nārnijas hronikas” [1-7]
Pēc „Burvju” triloģijas izlasīšanas man bija tādas grāmattārpa pohas, ka neko citu nespēju uzsākt lasīt. Atlika vien ķerties pie tā Nārnijas maratona, kuru jau biju paredzējusi.
Mjā, bērnības atmiņas noteikti šai sērijai glaimo, un es sabojāju veselu kaudzi ar iespaidiem. 😀 Kristietība lien ārā no visiem galiem, kur vajag un nevajag, kā arī autora dzīves laika uzskati. Protams, Nārnija ir ikona, bet pilna ar problemātiskām, un bieži vien vienkārši kaitinošām lietām. Vēlreiz paldies Levam Grosmanam par daudz superīgāku versiju, izmantojot Nārnijas pieturpunktus.
Līdz ar to man ļoti iepatikās citāts no Seanan McGuire „Every Heart A Doorway” , kuru lasīju nedaudz vēlāk.
„What about, like, Narnia? ” asked Christopher. „Those kids went through all sorts of doors, and they always wound up back with the big talking lion.”
“That’s because Narnia was a Christian allegory pretending to be a fantasy series, you asshole,” said one of the other boys. “C.S. Lewis never went through any doors. He didn’t know how it worked. He wanted to tell a story, and he’d probably heard about kids like us, and he made shit up. That’s what all those authors did. They made shit up, and people made them famous. We tell the truth, and our parents throw us into this glorified loony bin.”
Alesadro Bariko – “Misters Gvins” & “Zīds”
Zvaigzne ABC pagājušā gada nogalē izdeva divus Alesandro Bariko darbus, kurus tad arī ieraudzīju bibliotēkā un paķēru. „Misters Gvins” bija tiešs trāpījums, un vienkārši WOW. Varbūt labāk iepatiksies rakstītājiem un māksliniekiem, kuri ir paši domājuši par mākslas dziļāko esību un izpausmes veidiem, tāpat kā misters Gvins, kurš vairs negribēja rakstīt romānus, bet gluži vai salauza realitāti, sākot rakstīt cilvēku portretus. Izteiksmīga noskaņu grāmata, kura ilgi nelaiž vaļā.
Kā izrādījās, kad ieskatījos vecos pierakstos, „Zīdu” es jau biju lasījusi, taču atcerējos, labi ja vāciņu. Jā, un tad procesā tapa skaidrs, kāpēc. Uzrakstīts jau skaisti – tikai bezjēgā. Jāvērtē katram pašam, bet man ar šo kontakta nebija. It kā tāda pati plūstoša un liriska uzbūve kā „Misteram Gvinam”, bet manās acīs rezultāti ļoti pretēji. Neliels zīdtārpiņa tirgotāja dzīves apraksts ar mazu tvistiņu beigās.
Inga Pizāne „Tu neesi sniegs”
Kā jau allaž saku, no manis nekāds dzejas vērtētājs neiznāks, tāpēc palieku pie vulgārā „patika” vai „nepatika”. Un šis man patika ļoti. Grāmatiņa maza, bet ietekme liela.
Amie Kaufman and Jay Kristoff „Illuminae” & „Gemina”
Pēc Grosmana triloģijas mana literārā latiņa bija mega augsta, tāpēc bija jāķeras pie jau pārbaudītām vērtībām. „Illuminae” joprojām ir man 2015.gada hits, kuram beidzot izlasīju turpinājumu. Šīs ir grāmatas, kuras obligāti jālasa papīra formātā dēļ unikālā vizuālā stila dokumentu apkopojumos – teksts bieži vien stiepjas pāri abām lapām.
„Gemina” bija pilnīga bomba, pēc kuras arī vajadzēja ilgi atgūties. Man sirds sāp, ka daudzas jauniešu grāmatas ir populāras, bet šo triloģiju bieži vien atstāj maliņā, ja vien kāds vispār ir par to dzirdējis.
Biju cerējusi lasīt trešo un noslēdzošo daļu oktobrī, kad tā iznāks, taču izlaišanas datumu pēkšņi pārbīdīja uz nākamā gada martu. Nu ko, vismaz ir zināms nosaukums – „Obsidio”. [Un tas nozīmē , ka nākamgad nekaunīgi atkal varēšu pārlasīt “Gemina”, lai atsvaidzinātu emocijas. ]
Marie Lu „ The Young Elites”
Beidzot pieķēros arī šai triloģijai, un vispār bija vērts, lai arī cik dažādas emocijas mani dažbrīd nepiemeklētu.
Vēl vairāk dzeja! Ripi Kaur „Milk and Honey” joprojām ir mega populāra, kā arī iemetu aci Nayyirah Waheed krājumā „Salt.” Par abiem kopā raksts šeit.
Frederic S. Durbin „A Green and Ancient Light”. Smukais vāciņš mani šoreiz piemānīja. Ar šo grāmatu krietni pamocījos, lai pabeigtu.
Seanan McGuire „Every Heart a Doorway”
Cik „Green and Ancient Light” bija vilšanās, tik šī bija fantastiska un pāri jebkurām manām cerībām. Gada top3!
Veronica Rossi „Riders”
Smuko vāciņu parāde turpinās. „Riders” ir tāds kārtīgs mačo gabals, bet ļoti izklaidējošs. Sasodīts, man tā patika! Kas vēl labāk – maija vidū iznāks otrā daļa.
Moira Fowley-Doyle „The Accident Season”
Vēl viena grāmata, pie kuras skaļā balsī lamāties. Ideja tik super un noskaņu uzburšana arī, bet dažas kaitinošas lietas man to pamatīgi pabojāja, tā kā to teju pusceļā atmetu. Joprojām gan šo iesaku Helovīna laika lasāmajam.
Mēnesis noslēdzās ar diezgan cheesy pusaudžu grāmatu no 2010.gada. Viegla izklaide, bet turpināt triloģiju nav vērts 😀
Marts nudien bija bagātīgs mēnesis, un diez vai vairs atkārtojams. Ap šo laiku es arī sapratu, ka būs jāpaceļ goodreads gada challenge uz lielāku skaitu grāmatu, jo jau tagad tuvojos pusei…
Vilka Midzenis 
Mega ārprātīgi! Tev bija atvaļinājums? Vispār gulēji? 😂 Bet nu super!
Par Nārnijas hronikām jau sen sapratu, ka nemaz nesākšu. Ja bērnībā nesanāca, tad tagad nav vērts.
Nu 200lpp grāmatu var vienā dienā izraut,un tur bija vairākas 😃
Jaaaa, Nārnija ir strikti tikai bērniem, vai ar to uzaugušiem lasītājiem, citādi nav ko nervus bojāt 😁